manā sapnī man bija pazudis mans burvju zizlis, tāpēc es buršanai izmantoju slapju virtuves dvieli un āmuru, no sākuma sanāca tīri tā neko, sitot ar āmuru pa zemi no milzīgi augsta palēciena (es nezinu, kā es tā mācēju), es spēju lielajam ļaunajam pretiniekam raidīt virsū kaut kādus uguņus, un vicinot dvieli, vējus, nu, vienvārdsakot, neslikti. viss notika no sākuma tādā milzīgā zālē, kur ļaunais bija vienā galā, es otrā, un pa vidu galds, uz kura gulēja beigta, nodīrāta cūka, bet pēc tām ārā no telpām, tādā kā atklātā, umm, nez, stadiōnā, jo tam bija malas, bet nebija jumta, un tas bija milzīgs, un ļaunais bija uz skatuves. bet tad kaut kā viss sāka apsīkt, un uguņi vairs neradījās, lai kā es censtos, un bija jābēg prom, un man šausmīgi gribējās atrast savu zizli, vai kasnutas man tur būtu bijis. kautkāpēc ar mani bija nora, un mēs skrējām pa kaut kādiem jumtiem un man it kā bija kaut kāds mērķis, kur nokļūt, bet es īsti vairs neatceros. tad kautkāpēc mēs noslēpāmies uz kaut kāda pusjumtiņa aiz biezi saaugušiem mežvīnaugiem stūrī starp divām mājām (no kaut kādas mašīnas slēpāmies), bet mašīna arī piestāja, un no tās izkāpa vīrietis formastērpā (policists of some kind), un mēs savā slēpuvē trīcējām un azspiedām ar plaukstu viena otrai mutes, lai neradām kādu skaņu, bet vīrietis tikām nāca tuvāk un tuvāk, tad viņš attaisīja bikses, un bija skaidrs, ka tā pa lielam mēs esam drošībā, jo viņš te nav nācis ar nolūku atrast mūs, bet gan pačurāt. taču tad viņš palūkojās uz agšu, un ieraudzīja mūs, un drausmīgi sašokējās, aizskrēja, ielēca mašīnā un prom bija. nez, kā tā, tas arī sapnī bija mulsinoši. tad piebrauca vēl viena mašīna un apstājās tieši iepretim mūsu slēptuvei, un atvēra logus, es tā lūrēju, domāju, varbūt policists atsūtījis papildspēkus, bet anyways, nebija jau īpaši kur bēgt, tāpēc lecu zemē un gāju klāt. izrādījās, ka mašīnā ir ģimene, kas sastāv no hp Lunas, vēl četrām dažādu vecumu/izmēru meitenēm, kas izskatās viņas kopijas (un sākotnēji, nākot klāt pie mašīnas, pa atvērto logu varēja redzēt, kā viena no tām kaislīgi skūpstās ar Lunu, bet kaut kā tā ne-erōtiski, nemācēšu paskaidrot, as in, a loving sisters'kiss, kas kaut kādu iemeslu pēc ir tāds ļoti, umm, nu, nevis buča, bet tāds riktīgs dēles skūpsts, un man tas likās gaužām normāli, un uzreiz bija skaidrs, ka tā ir Lunas ģimene), kaut kāda krietni vecāka sieviete, kas nav īpaši līdzīga, bet noteikti ir related, un pie stūres vīrietis. nujā, es piegāju pie loga, meitenes pārstāja skūpstīties, visi skatījās uz mani, un es teicu "we're in trouble and we need help" un tad es ielīdu pa atvērto logu, uzkrītot virsū meitenēm, kas iepriekš skūpstījās un pēc tam nonākot teju klēpī lielākajai sievietei. nu un tad mēs braucām, un es īsti nezinu, kā mēs visi tur tā satilpām, jo mašīna nebija īpaši milzīga. vadītājam blakus uz viņa krēsla sēdēja vismazākā Lunveidīgā, un viņai bija koši sarkans džemperis - pārsvarā visiem gan bija dzeltenas drēbes. priekšējā krēslā kopā ar tām divām bija nora, un es aizmugurē, kopā ar divām atlikušajām Lunveidīgajām un sievieti.
nu un tad, kad mēs atbraucām, nonācām kkādā tādā guļamrajōnā, kas man kaut kā mazliet atgādināja to aberdīnas dzīvojamo kompleksu, kurā gadījās uzkavēties, tikai dažādu ieeju durvis bija krietni tuvāk. un tad, kad mēs devāmies uz Lunasģimenes durvīm, lai ietu iekšā, es pamanīju, ka uz blakusdurvīm, kuru ielasnumurs bija 113, uzlīmēta rūtiņu lapiņa, uz kuras rakstīts "LELDE COME 13", tad nākamajā rindā kkas, kas izskatījās pēc datuma ar cipariem un vārdiem, tikai tas vārds bija rakstīts kkādā jocīgā spoguļrakstā, man likās, ka tas varētu būt "may" un vēl kkas klāt, bet nevarēja saprast. nezkāpēc uzreiz pieņēmu, ka tas 13 nozīmē pulksteņa laiku, kad man jāierodas. tas bija ļoti šokējoši, since es nebiju nekā plānojusi te ierasties un tie Lunasģimenes ļaudis ar neko par to nezināja un teica, ka iepriekš te tāds nav bijis. tad es biju satraukta un gāju apkārt, izpētīt, kas tur iekšā ir, pa back-door. tās bija tādas melnas, nerūpīgi nokrāsotas tai melnajā krāsā, un bez rokturiem, tākā vesternos, tās durvis, kuras var vnk atstumt vaļā, kur katra puse atsevišķi. pavēru, ielūrēju (mans dvielis un āmurs man laikam nebija līdzi), neviena cilvēka, tikai vēl durvis, bet iekšā visas tādas baltas, kā tās front-door. iegāju iekšā, lūkojos apkārt, vienā pusē baltas durvis ar uzrakstu 113 otrā - (iepriekš bija aiz tādas kā nišas, nevarēja redzēt) melnas, 114. pie baltajām pielīmēta līmlapiņa no divām (nu, kad līmlapiņu pataisa lielāku, pielīmējot apakšdaļā otru), uz kuras ar roku rakstīta liste ar visādiem cilvēku vārdiem. neatcerēšos precīzi, kādi bija citi vārdi (dažus es pazinu), bet kkāds ceturtais no beigām bija "Lelde Vaivode". pavēru 113 durvis, tur maza telpa, galds, aiz kura sēž trīs neglīti cilvēki,divas sievietes un viens vīrietis, vīrieti atceros jo sevišķi labi, jo tas izskatījās tāds..pelēks, ar iekritušām acīm, zem kurām melni loki, seja kā buldogam, vienvārdsakot, riebīgs tips. viena no sievietēm sveicina mani, saka, lai nāku tik iekšā, tad palūkoju, ka viņiem uz galda stāv tādas kā koka kastes, kur iekšā sarindoti guļ beigti, nodīrāti suņi. tad viņiem aiz muguras nostaigāja (no kkurienes parādījusies) daina un aizgāja pa vēlkkādām otrpustelpai esošām durvīm, es tiem teicu, ka vispirms vēlos vēl ielūkoties blakustelpā, un ka viņiem jau te vēl daina, ar ko jāparunājas, aizcirtu durvis un bez skatīšanās blakustelpā gribēju iet prom, ārā pa front door, bet līdzko es atvēru un biju izgājusi, durvis atveras vēlreiz, un tāda jauka paskata sieviete lūdz mani pagaidīt un saka, lai es vismaz paņemu šo - un dod man platsmasas gredzenu, un saka, ka tas gan liks gredzenam kļūt resnākam, bet vismaz "it will let the child choose whether to have the powers or not". skatos uz to gredzenu un tad pamanu, ka man ir zelta gredzens tāds plāns un neuzkrītošs uz zeltneša, meaning - i'm married. un nesaprotu, par kādu bērnu ir runa, bet mani māc aizdomas, ka tas domāts manam bērnam, kā tāda, umm, cietumnieku kontrōles aproce, lai atņemtu viņam "the powers".
tad te kaut kā viss mazliet pārtrūkst, līdz es attopos, ka kopā ar draugiem kkādā klajā laukā būvēju teltis - mēs uzbūvējam, tad atnāk vēl cilvēki, tostarp andris, kurš ielien teltī un aizmieg, kaut arī ir vēl gaiša diena. mēs tur visi sēžam un kaut ko runājamies, ilgi, ilgi, šis tikai guļ un šņākuļo, kamēr pienāk jau riktīga nakts, visi taisās iet gulēt beidzot, kad andris kko nočāpstinās un pamostas, un saka, ka grib ēst. vēl citi ļaudis arī piekrīt, ka vajag ēst, tāpēc es ņemu somu un eju uz tuvējo milzīgo lielveikalu (kurš ir tiešām milzīgs, kā tāds megaangārs ar jumtu vismaz desmitmetru augstumā un operācijuzāles spožuma gaismu), un pulkstenis ir četri naktī. lielveikalā es staigāju pa to, izvēloties preces, kuras varētu vajadzēt, tad iedomājos, ka vajag izņemt vēl naudu, izjožu cauri visam veikalam līdz bankomātam, kur ielieku karti, tad ap stūri pamanu, ka tur sēž viljams ar kaut kādu citu cilvēku. es viņam pamāju un tā priecīgi saku - "čau, viljam!" un viņš tikpat piecīgi smaidot atbild "sveika, Lelde!" un kaut ko tērzē ar savu biedru. tikām bankomāts nez kāpēc izdod man daudz naudas, un pēctam tā kā aizrijas un izdod VĒL naudu, kopā tur noteikti sanāk savi pārsmits lati, un es nevaru atcerēties, cik tieši es prasīju tam, lai man izdod, un cik man vispār uz kartes bija, un mēģinu izdomāt, lai lai naudu ieliek atpakaļ kartē. tad viljams ap stūri saka man - vai tas nav irōniski, ka pēc tik ilga laika mums jāsatiekas tieši lielveikalā četros naktī? un es saku, jā, droši vien nākamā reize arī būs tāda pati. un tad es prasu viljamam, vai viņš negrib ēst, un viņš grib, un palīdz man ar pirkumu maisiem, un mēs ejam atpakaļ uz to telšu pilsētiņu.
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on December 12th, 2010 at 10:54 am
labrīt-putra-kur-tu-biji