10 March 2016 @ 01:36 am
nāc, marta nakts, ver spārnus vaļā  
šodien no saviem septiņiem darbiem pabeidzu tikai četrus (sagatavoju divas dažādas stundas, tostarp sameklēju tām vairākus piemēru video, nokomentēju padsmit journals un saliku vērtējumus, savilku kopā vērtējumus par mājas lasīšanu un pabeidzu IM foruma prezentāciju), bet vēl arī biju uz terapiju un uz baseinu, un pa starpu tam visam dažādā intensitātē paspēju komunicēt ar daudziem citiem cilvēkiem - sarunāt divas vajadzīgas tikšanās, nodot tālāk kontaktus pētījumam, catch up par neseniem notikumiem, un norunāt, kādā paskatā rīt filmēsim konkursa pieteikuma video ar ansambli. rīt, tas ir, tehniski jau šodien, celšos piecos, lai pirms darba paspētu tomēr vēl pabeigt to februāra atzīmju pieveikšanu, tur atlicis tikai noformulēt atgriezenisko saiti jauniešiem uztveramā formā un salikt vērtējumus, cerams, ka viss izdosies. un tad priekšā gara jo gara diena, bet vismaz es jau zinu, ka dabūšu siltas pusdienas labā kompānijā, un tas ir ļoti, ļoti daudz.

vēl es domāju par dziesmu, kuras rindiņu izmantoju ieraksta nosaukumā - pirms kādiem divpadsmit (aptuvens skaitlis. būtībā - ļoti sen, biju mazpadmitgadniece) gadiem to dzirdēju tolaik vēl pavisam jauniņās Lienes Greifānes izpildījumā kaut kādā dziedāšanas konkursā kaut kur ārpus rīgas. atceros pirmās trīs rindas un to melodiju, nekad neesmu varējusi atrast, kas tā par dziesmu. neesmu arī pārliecināta, cik precīzi to tekstu atceros, lai gan atceros to nemainīgā formā visus šos gadus un laiku pa laikam par to iedomājos. es noteikti varēju pārklausīties. atceros, ka toreiz uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu divas lietas - šī dziesma, nu, vai, drīzāk, cik piemērota tā bija izpildītājas spēcīgajai balsij, kuru viņa galīgi nekautrējās lietot, bet tas nebija tā kliedzoši un bezgaumīgi, kā bieži mēdz būt latvju estrādniekiem, toreiz bija skaisti, bija tāda pievakare, un tas tiešām skanēja tā patiesi, un dziesmai progresējot, tur teksts daļēji atkārtojās, tas skanējums pamazām pārvērtās no tāda vilinoša aicinājuma uz izmisīgu lūgumu, un es gandrīz sāku raudāt. un tas bija tikai mēģinājums, ko es dzirdēju, nevis reālā uzstāšanās. otra lieta, kas tai konkursā uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, bija tas, ka tur piedalījās arī meitene, vārdā džeina strazdiņa, un es nespēju pārstāt domāt par to, cik šausmīga vārda un uzvārda kombinācija tā ir.