.šodien, kad ielīdu vēl pagulēt pēc meistara aiziešanas (kas, protams, visdrīzāk bija pilnīga kļūda, tā vietā būtu vajadzējis uztaisīt darba lapu vai uzrakstīt PIPu), sapņoju, ka esmu aizbraukusi uz sarunu festivāla LAMPA nometni, tikai tā bija tāda īpatnēja, šaubos, vai līdzīga realitātei, visi gulēja pļavā no plastmasas miskastes maisiem būvētos veidojumos, tā kā teltis, tā kā ligzdas, tā kā vigvami, visi salīmēti ar koši zilu līmlenti. es biju ieradusies vēlāk, kaut kas jau bija beidzies. neatceros, kā un kāpēc, kopā ar IM8 kārli un vēl kādām meitenēm gāju tur uz upi, kurā visi no laipiņas mērcējām pēdas, man kaut ko stāstīja par to, kā viņi tur burciņās ķēruši kaut kādus ūdens rāpuļus - un, patiešām, ieskatoties brūnganajā, dubļainajā ūdenī, varēja redzēt, ka tur peld visādi kustoņi, kaut kādi tārpi un čūskas, bet visi tādi nekaitīgi, mani nemaz neuztrauca, bet tad pieliecos, palūkojos mazliet zem laipiņas, un tur tieši gar manām kājām riņķo ūdens odzes (sapnī zināju, ka tādas ir un šīs ir tieši tās). biju drusku pārsteigta, jo tādām tur nebija jābūt, bet it kā diezgan mierīga - pateicu biedriem, viņi teica, lai neraizējos un vienkārši neveicu asas kustības, tās aizpeldēs. līdzko viņi to bija pateikuši, jutu, kā tās sāk vīties man ap vienu pēdu, arvien ciešāk, lēnām vilku kāju projām no laipapakšas, līdz varēju zem ūdens redzēt, kā tās samudžinājušās un nemaz netaisās likt mani mierā, tad tās iekodās man potītē un pie pirkstiem, es izrāvu pēdu no ūdens, sāku to kratīt un kliegt, un pamodos