akdievs, kāds murgs, cik labi, ka tikai murgs - sapņoju, ka mana pirmā mīla atrakstījis šādu īsziņu - "nezinu īsti, kā par to runāt, bet es patiešām domāju, ka šai sarunā vajadzētu pacelt augšā jautājumu par pagātnes sajūtām, jo sevišķi par to mazo meiteni, kurai visi paiet garām", uz ko es gatavojos atbildēt "spoken like a true psychotherapist"

JFC


vēl sapnī biju kaut kāda ne-gluži-līdz-galam-vēlama-persona nacistiskajā vācijā vai kā līdzīgi, kura bija tepat - es joprojām strādāju skolā, un man klases priekšā bija nevis galds, bet gulta, kurā laikam kaut kādos brīžos varēja arī gulēt. bija beigusies stunda un es frantically centos savākt visas lietas, novākt to uzklāto gultu, paņemt līdzi visu, kas jāpaņem. kāds visu laiku slēdza ārā gaismu, un dzirdēju, ka gaitenī kāds runā par to, ka "šitās ir skolotājas Leldes esejas", viena no vecajām olaines skolotājām meklēja pa manas klases grīdu izkritušu plombi un sūdzējās par tumsu, kāda cita vecā skolotāja atrada viņai vietā melnu lego klucīti, ko ielikt, un tad viņa sāka visiem jautāt par mūsu zobārstiem - tur vismaz varēju atkratīties, pastāstot, ka manējais ir rīgā, pie VEF rūpnīcas (lai gan realitātē ir pat tālāk no centra, ha). tad beidzot tiku ārā no kabineta, bet tur gaitenī zemē mētājas visas esejas uz kaut kādas melnas plēves, un kaut kāds skolēns viņas apkrāso ar krāsainiem zīmuļiem, un man ir jāpanāk, ka viņš man tās atdod. savācu čupu ar esejām, ietinu melnajā.plēvē un braucu mājās, pirms ieiešanas attaisu frizūru, kas bijusi visu dienu, pie sevis nodomājot, ka jābrauc augšā ātri un jāmēģina izskatīties kā vācietei. liftā ieraugu, ka man ir kaut kādi vājprātīgi pūdeļa mati, drusku sāku raizēties, bet tad saku sev, ka izskatos vienkārši pēc vācietes ar stulbu frizūru. augšā atbraukusi slēdzu vaļā durvis, eju mājās (kas ir reālais vecāku dzīvoklis), tur priekšnamā sēž uz salokāmajiem krēsliem tētis un trīs melnādaini čaļi.