es zinu, ka es esmu darījusi un daru daudzas absolūti debilas lietas, bet tas ir tāpēc, ka man ir tik nenormāli bail no visa, ka es esmu gatava darīt gandrīz jebko, lai tikai radītu sajūtu, ka esmu izdarījusi visu iespējamo, lai no visām tām briesmām izvairītos. gandrīz tā kā tā dziesma par ķieģeļiem, vai kaut kā tā. es zinu, ka nekur nekādu garantiju nav, bet kaut ko darīt in my books vienmēr ir labāk, nekā nedarīt neko lietas labā. līdzīgi kā fakts, ka mums ir likumi, nenovērš noziedzību, bet, manuprāt, tas nenozīmē, ka tāpēc nevajag ieviest/uzturēt likumus. vai arī, ja ārā ir auksts, bet tev nav tik bieza mēteļa, lai justos silti, tomēr ir saprātīgāk uzvilkt biezāko mēteli, kas tev ir, ar kuru tu nesasalsi ragā, pat, ja salsi, nekā vienkārši iet ārā plikam.

problēma, protams, ir tajā, ka es sekojoši mēdzu darīt muļķības, un arī tajā, kā tās ir iespējams interpretēt, un kā tās tiek interpretētas.

un vēl, piemēram, viena liela fīča šajā, kas ļoti sarežģī lietas, ir fakts, ka te ir divas paralēlas caurviju, mm, jomas? es pat nezinu. ja es tā līdz galam bez pretošanās pieņemtu, ka tam, vai cilvēkiem es patīku, vispār arī nebūtu jābalstās lietās, ko es daru, ka tas nekā nebalstās tajā, ko es daru, tad sanāk, ka es nevaru nekā aktīvi ietekmēt to, vai es viņiem patikšu. nu tad, bļeģ, man atliktu tikai iet kārties, jo ja es paskatos uz to, kas paliek pāri zem visām tām lietām, ko man dažādu iemeslu pēc gribas izdarīt (un parasti tas tomēr nav nekāds apzināts aprēķins "es daru šo, lai patiktu tam", man vienkārši liekas, ka tas būtu interesanti/forši/jauki/pareizi un es jūtos drošāk un labāk to darot, nekā nedarot, bet tai pat laikā es kaut kādā mērā arī ticu, ka tieši tās lietas īstenībā ir sociālu kontaktu "iemesls", un tāpēc, protams, reizēm tur ir viss kas nesmuks), nu, tas nav nekas īpaši tāds, uz ko man gribētos skatīties. kaut kāds tricelīgs, ļumīgs, čokurā sarāvies receklis ar platām acīm un kūpošu galvu. un es jau zinu, ka nekas īsti labāk nekļūs, kamēr es pati tur neredzēšu kaut ko citu, ha, forši, atkal pie visa pati vainīga. bet vispār tā sajūta, ka vienīgā lieta, ko māki darīt, lai nejustos par visu briesmīgi, arī ir briesmīga lieta, nu, varbūt tas nāks kā pārsteigums, bet tā arī nav diez ko forša sajūta. un nav jau tā, ka es necenstos kaut ko lietas labā darīt un mācīties rīkoties citādi, es to daru pie katras izdevības un mēģinu būt tik godīga, cik vien iespējams, but give me some fucking time, world, es taču nevaru visu laiku iet ārā plika, kamēr adu savu biezo mēteli.