es esmu darījusi miljōns darbus sse riga eplatformā, vedusi nesavu kaķi pie vetārsta, pasūtījusi picu, pati neesot šajā procesā klāt vispār, vēlreiz izlasījusi dziedoņus ērkšķu krūmā, nevarējusi aiziet uz skolu, nogulējusi 16 stundas dīvainos, bezgala satraucošos murgos, kuros mijas atmiņas un nākotnes fantāzijas, un sapņu atmiņas, un visādi citi brīnumi, un sātans, pildījusi svešus mājasdarbus dažādos priekšmetos, klausījusies izmisuma un bēdu stāstus un niknu samierināšanos, ieritinājusies zem segām ar domu, ka labāk jau būtu nogulēt vairākas diennaktis, vēlējusies, kaut tētis braukti mājās ātrāk, ēdusi savītušu gurķi un rafaellō, pazaudējusi un atkal atradusi lasāmtekstus, pirmoreiz patiešām un paīstam un neapzināti aizmigusi uz skolas lasāmteksta, kļuvusi par artisan cook, sajutusi milzīgu mīļumu, kuram nav pielietojuma, mainījusi dienas ritmus, izlādējusi telefōnu līdz pēdējam, bijusi uzticama un gādīga un tieši tāda, kā vajag, vienā pusē, un pilnīgi beztabildīga, nicināmi nevērīga otrā. bet es tomēr esmu peasant, un varbūt arī mazliet čigāns vai kas, bet ģimene, tas tomēr kaut kā mazliet pašos pamatos ir virs izglītības un tiem biedriem. un kuat kur tam visam pa vidu es, un kaut kur tam visam pa vidu vēl jāieliek spēja tomēr visur, visur īstenot atbildību un pienākumus izpildīt visus, ne tikai daļu. ja man būtu vēl drusku vairāk spēka, un ja miegs būtu labāka atpūta, un ja vismaz tā viena lieta būtu vienkārša, bet tas nekad tā nav bijis un laikam arī nebūs, un pie tā tad arī paliksim. saldu dusu visiem austrālijā (man šķiet, tur tagad varētu būt drīz jāiet gulēt, bet es nezinu, man tā tikai pēkšņi šķita) un jāmēģina savākties, lai gan visapkārt un iekšās miskaste, kuru kārtot nav ne spēka, ne jēgas. bet,jā, kopumā man iet tiešām ļoti labi, es vienkārši ar sevi nelepojos.