atcerieties, kā Tenisōne vai Rieksta, vai Žagare, vai vēl kāda no mūsu lieliskajām skolotājām stāstīja, ka ar angļu universitātes izglītību ir tā, ka, ja atdod atpakaļ darbu, kur teikts, ka ir labi, tas nozīmē, ka viss ir slikti un you have failed? lūk, tagad es domāju, kā ir ar angļu izglītības itāli, cik daudz/maz kritisko komentāru vajag, lai būtu tā, ka, ja es ņemos labot, es varu izdarīt kaut ko tiešām worthwile.
man vispār tik ļoti maza sajūta, ka ir kaut kas jēdzīgs tādos uzdevumos, kur man vienkārši jāpierāda, ka es, redz, esmu bijusi uz lekcijām, dzirdējusi un sapratusi, tad vēl izlasījusi tekstus, un spēju visu to vēlreiz pārstāstīt. es taču zinu, ka pasniedzējs tāpat zina visas šitās lietas labāk par mani, so, ko jaunu es varu pateikt? neko. un ja es nevaru pateikt neko jaunu, kāpēc gan lai viņu sincerely interesētu tas, ko es saku? nekāpēc. un es esmu atpakaļ vidusskolas dilemmā, kur man negribas darīt lietas, kuras es varu izdarīt perfectly well, tikai tāpēc, ka man liekas, ka nevienu citu, izņemot mani, tas, ko es saku, neinteresēs, un darīt lietu atzīmes pēc ir tik ļoti kaitinoši, tik ļoti konfliktā ar, well, mani. labi vismaz, ka te man paliek vieta šaubām - varbūt tomēr interesē arī. labi, ka latviešu valodas kultūra nav biežāk kā vienu reizi nedēļā. labi, ka es vairs neesmu vidusskolā un vairs nav jāmācās tādas muļķības kā ģeometrija un vienpusēja, sausa Latvijas vēsture. bet žēl, ka nav biolōģijas un ķīmijas. labi, ka es dievinu savu studiju priekšmetu. labi, ka man ir skumji, ja nevaru iet uz skolu.
labi gan. bet es tomēr gribu rakstīt esejas, kur man kaut kas ir jāpierāda un jāizviedokļo, jāmeklē pamatojumi un kur var aizrauties ar savu ideju. jo pārformulēt lietas tā, lai tas izklausās prātīgi un oriģināli, ir ierasta un dabiska lieta, jo es esmu valodas cilvēks un protu lietot glītas metafōras (es vispār tikko sāku domāt, vai tas skaitās negodīgi, izmantot spējas taisīt mazu maģiju ar valodu, darot skolaslietas, kas nav priekšmetā literatūra/latviešvaloda?), bet man kaut kā šķiet, ka ar to nepietiek, lai būtu kaut kāds intelektuāls advancement. un es atkal esmu mūžīgajā izejaspunktā, pārāk augstas un nepamatotas prasības, pārāk visu gribas pa savam un skaisti. eh.
man vispār tik ļoti maza sajūta, ka ir kaut kas jēdzīgs tādos uzdevumos, kur man vienkārši jāpierāda, ka es, redz, esmu bijusi uz lekcijām, dzirdējusi un sapratusi, tad vēl izlasījusi tekstus, un spēju visu to vēlreiz pārstāstīt. es taču zinu, ka pasniedzējs tāpat zina visas šitās lietas labāk par mani, so, ko jaunu es varu pateikt? neko. un ja es nevaru pateikt neko jaunu, kāpēc gan lai viņu sincerely interesētu tas, ko es saku? nekāpēc. un es esmu atpakaļ vidusskolas dilemmā, kur man negribas darīt lietas, kuras es varu izdarīt perfectly well, tikai tāpēc, ka man liekas, ka nevienu citu, izņemot mani, tas, ko es saku, neinteresēs, un darīt lietu atzīmes pēc ir tik ļoti kaitinoši, tik ļoti konfliktā ar, well, mani. labi vismaz, ka te man paliek vieta šaubām - varbūt tomēr interesē arī. labi, ka latviešu valodas kultūra nav biežāk kā vienu reizi nedēļā. labi, ka es vairs neesmu vidusskolā un vairs nav jāmācās tādas muļķības kā ģeometrija un vienpusēja, sausa Latvijas vēsture. bet žēl, ka nav biolōģijas un ķīmijas. labi, ka es dievinu savu studiju priekšmetu. labi, ka man ir skumji, ja nevaru iet uz skolu.
labi gan. bet es tomēr gribu rakstīt esejas, kur man kaut kas ir jāpierāda un jāizviedokļo, jāmeklē pamatojumi un kur var aizrauties ar savu ideju. jo pārformulēt lietas tā, lai tas izklausās prātīgi un oriģināli, ir ierasta un dabiska lieta, jo es esmu valodas cilvēks un protu lietot glītas metafōras (es vispār tikko sāku domāt, vai tas skaitās negodīgi, izmantot spējas taisīt mazu maģiju ar valodu, darot skolaslietas, kas nav priekšmetā literatūra/latviešvaloda?), bet man kaut kā šķiet, ka ar to nepietiek, lai būtu kaut kāds intelektuāls advancement. un es atkal esmu mūžīgajā izejaspunktā, pārāk augstas un nepamatotas prasības, pārāk visu gribas pa savam un skaisti. eh.
nošķaudīties