"katrā ziņā, ja man 18 gados likās, ka ok, fine, šito visu var izkost, dzīvot var iemācīties un to kaut kā var darīt pareizi, tad kādos 23-24 jau vairs nē, viss paliek grūtāk un nesaprotamāk" - o jā, so much this. un man ir ļaunumu vēstoša priekšnojauta, ka tā visticamāk turpinās būt, tik ilgi, kamēr vienkārši neieslēgsies kaut kāds pietiekams pohuj ronis , lai pārstātu vispār to uztvert kā kaut ko relevantu, t.i., kamēr smadzenes to sāks atfiltrēt nost by default, tāpat kā visādus pilsētas trokšņus ikdienā, vai kā tā.