šonakt sapņoju drausmīgu, drausmīgu murgu. dzīvoju savos laukos kopā ar bariņu cilvēku, daļēji radinieki, daļēji sveši, kuri tur bija ieviesuši kaut kādu diktatūru, un visu laiku draudēja nogalināt kādus no tiem cilvēkiem, kas man tur rūpēja. bija jādara kaut kādas lietas, kuras es galīgi nebiju ar mieru darīt, diemžēl tagad gan jau vairs neatceros, kas tieši. es plānoju bēgšanu, bet tam vajadzēja transportu, kura man nebija - zināju, ka kādā brīdī atbrauks mana mamma ar vēl kādu, tas bija tas paredzētais escape vehicle. tikmēr plānoju, kā noslēpties pagrabā un iebarikādēties tur tā, lai nenomirtu badā. nebija skaidrs, kam var uzticēties, kam ne. un tad līdz ar lielu karavānu, kurā daudzas mašīnas, negaidīti atbrauca tā manas mammas kompānija, un es skrēju pie mašīnas teikt, ka no šejienes ir tūliņ jābrauc prom, ņemot mani līdzi, jo citādāk mēs nekad vairs prom netiksim..

kad tā uzraksta, neizklausās pārāk traki, bet tur bija tāda milzīga dread sajūta un konkrētas, pamatotas bailes no prosecution. atceros. vienubrīd vienā istabā mājā mana māsīca, kas nez kāpēc atkal bija bērns, skaitīja kaut kādus slikti uzrakstītus kristīgus dzejolīšus.