par spīti visām šaubām un sajūtai, ka esmu uz saslimšanās robežas, tomēr aizbraucu šovakar uz olaini, uz eksotiskās dejas koncertu, jo ceturtdien biju nejauši ieraudzījusi plakātā, ka tur kā viesi uzstāsies "chear dance" (:D) grupa "courage" - bija aizdomas, ka diez vai olainē ir vairākas karsējmeiteņu grupas, pajautāju tām savām skolniecēm, kuras man journals rakstīja par savu karsējmeiteņu konkursu horvātijā, un bija tieši tā, kā man likās - tās bija viņas. tas bija brīdis, kad apņēmos, ka tas man jāredz.

un es nemaz nenožēloju, ka aizbraucu. jā, koncerts bija mazliet par garu, jā, man būtu gribējies vairāk skatīties, kā dejo manas skolnieces, bet kopumā tas bija ļoti iedvesmojoši vairāku iemeslu dēļ.

pirmkārt - manas skolnieces dejo fantastiski!!! un ir skaidrs, ka šis hobijs viņām ir svarīgs - un man, savukārt, ir svarīgi zināt un novērtēt to, kas maniem skolēniem ir nozīmīgs, jo tādā veidā es varu apliecināt, ka man patiešām interesē un rūp. puķes mugursomā atvest nevarēju, bet labākajās skolā novērotajās tradīcijās iešķiņķoju katrai pa konfekšu kastei un godīgi acīs pateicu visu, ko domāju par viņu priekšnesumu (t.i.ka es biju sajūsmā).

otrkārt - tā eksotisko deju grupa "oriental flowers", kuras piecu gadu jubilejas koncerts šis bija... vispār ļoti iedvesmojoši. visādu vecumu sievietes, bet galvenokārt tādas, liekas, 40+, bija arī divas tādas teju sirmas galvas, praktiski neviena neizskatās pēc medijos attēlotajām kalsnajām lēdijām, visas vienos krūšturos un garos svārkos tērptas, sajūsmināti plivina lakatus, tricina dibenus, krūtis un vēderus, izskatās skaistas un laimīgas. bezmazvai sāka likties, ka tad, ja es dzīvotu olainē, būtu vērts šai deju grupā pieteikties.