šonakt es izdarīju kaut ko, kas man nav īpaši raksturīgi, kaut ko, ar ko es ļoti lepojos, un kā rezultātā es beidzot atradu dienvidu tilta veloceliņu, precīzāk - ceļu uz veloceliņu.
es apstājos un pagriezos atpakaļ, apzināti mēģinot izvairīties no lieka līkuma, kas būtu nogurdinošs, izvēloties nevis jau iepriekšparedzami sevi pamocīt (jo man ļoti nāca miegs, nāk joprojām, bet šis šķiet tik grandiozi, ka jāpieraksta) , bet gan atzīt, ka esmu ātrumā pieņēmusi kļūdainu lēmumu par maršrutu, precīzāk, neesmu pieņēmusi lēmumu un esmu vienkārši drasējusi uz priekšu. un tas veloceliņš ir burvīgs, viscauri jauks, lai arī tā atrašana man prasīja iepriekš daudzas reizes braukt vienu un to pašu ceļu visādos virzienos, būt vērīgai un domāt līdzi, un, beigu beigās, šonakt - pažēlot sevi, jo tam celiņam var piekļūt tikai dažās konkrētās vietās, kamēr citur to slēpj nepārejamas barjeras. šis ir ļoti simboliski. man šķiet, ka daudzējādā ziņā man tieši tā iet ar dzīvi vispār. un vai tik ne visiem.
es apstājos un pagriezos atpakaļ, apzināti mēģinot izvairīties no lieka līkuma, kas būtu nogurdinošs, izvēloties nevis jau iepriekšparedzami sevi pamocīt (jo man ļoti nāca miegs, nāk joprojām, bet šis šķiet tik grandiozi, ka jāpieraksta) , bet gan atzīt, ka esmu ātrumā pieņēmusi kļūdainu lēmumu par maršrutu, precīzāk, neesmu pieņēmusi lēmumu un esmu vienkārši drasējusi uz priekšu. un tas veloceliņš ir burvīgs, viscauri jauks, lai arī tā atrašana man prasīja iepriekš daudzas reizes braukt vienu un to pašu ceļu visādos virzienos, būt vērīgai un domāt līdzi, un, beigu beigās, šonakt - pažēlot sevi, jo tam celiņam var piekļūt tikai dažās konkrētās vietās, kamēr citur to slēpj nepārejamas barjeras. šis ir ļoti simboliski. man šķiet, ka daudzējādā ziņā man tieši tā iet ar dzīvi vispār. un vai tik ne visiem.
nošķaudīties