Tētis man neparko nepirka Bārtu Simpsonu. Mamma bija ar mieru, bet tētis neļāva, teica, ka esmu izlutināts. – Kāpēc mums būtu viņam jāpērk tā lelle? — viņš teica mammai. - Kāpēc? Viņš tikai ieņerkstas, bet tu jau palecies un skrien..
Tētis teica, ka es nemākot cienīt naudu, un ja to neiemācīšos bērnība, kad tad? Bērni, kuriem uzreiz nopērk Bārtus Simpsonus, vēlāk izaug par dienaszagļiem un aplaupa kioskus, jo ir pieraduši, ka uzreiz var dabūt visu, ko viņiem sagribas. Tāpēc Bārta Simpsona vietā viņš man nopirka neglītu porcelāna cūku ar spraugu mugurā, un tagad es izaugšu par kārtīgu cilvēku, tagad es vēlāk nebūšu dienaszaglis.
Katru rītu man jādzer kakao, kas par to, ka man riebjas. Par kakao ar plēvi es dabūju šekeli, bez plēves — pusšekeli, bet, ja izvemjos, nedabūju neko. Naudiņas es bāžu cūciņai spraugā, un, ja pakrata, iekšā šķind. Kad cūciņā jau būs tik daudz naudiņu, ka pakratot vairs nešķindēs, es dabūšu Bārtu Simsponu uz skeitborda. Tā saka tētis, tad tā būs pareiza bērnu audzināšana.
Īstenībā cūciņa ir jauka, tai ir vēss deguns, un tā smaida, kad tai mugurā iebāž šekeli, smaida arī par pusšekeli, bet visjaukākais ir tas, ka cūciņa smaida arī tad, kad spraugā nebāž neko. Es tai izdomāju vārdu — nosaucu par Pesahzonu, tā sauca vienu cilvēku, kas agrāk dzīvoja mūsu pastkastītē, un tētim tā arī nav izdevies noplēst no turienes viņa vārdu. Pesahzons nemaz nav tāds, kā citas manas mantas - viņš ir daudz mierīgāks, viņam nav ne lampiņu, ne atsperu, nedz arī bateriju, kas iztecētu viņam iekšā. Tikai vajag pieskatīt, lai viņš nenolec no gaida. - Pesahzon, uzmanies! Tu esi no porcelāna, - es vienmēr atgādinu, redzot, ka viņš pastiepj galvu pāri galda malai un skatās uz grīdu, bet viņš tikai pacietīgi smaida un gaida, lai pats viņu noceļu lejā. Traks var palikt, kā viņš smaida, tikai viņa dēļ es katru rītu dzeru kakao ar plēvi, tikai tāpēc, lai vēlāk muguras sprauga ieslidinātu šekeli un redzētu, ka viņa smaids ne drusku nemainās – Es tevi mīlu, Pesahzon, — es tad viņam saku. — Goda vārds es tevi mīlu vairāk nekā tēti un mammu. Un es vienmēr tevi mīlēšu, lai notiek, kas notikdams, ari tad, ja tu aplaupīsi kioskus. Bet, ja tu nolēksi no galda, tad gan es tev parādīšu!
Vakar tētis ienāca manā istabā, paņēma Pesahzonu no galda un sāka viņu briesmīgi kratīt kājām gaisā. — Uzmanīgi, tēt! — es sacīju. - Pesahzonam sasāpēsies vēders! — Bet tētis kratīja tik tālāk. - Tur vairs nekas nešķind, Joaviņ, vai tu zini, ko tas nozīmē, ko? Rīt tu dabūsi Bārtu Simpsonu uz skeitborda! - Vareni, — es teicu, - Bārts Simpsons uz skeitborda, tas ir vareni. Tikai beidz kratīt Pesahzonu, viņam no tā paliek slikta dūša. - Tētis nolika Pesahzonu vietā un devās pasaukt mammu. Pēc brīža viņš atgriezās, pie vienas rokas vezdams mammu, bet otrā turēdams āmuru. - Vai man nebija taisnība? - viņš teica mammai - Tā viņš mācās lietu vērtību, vai ne, Joaviņ? - Mācos, nuja, ka mācos, - es teicu. - Skaidra lieta, bet priekš kam tas āmurs? — Tas ir tev, - tēvs sacīja un iedeva āmuru man. - Tikai uzmanīgi! – Nuja, es būšu uzmanīgs, - es teicu un patiesām uzmanījos bet pēc kāda laika tētim apnika, un viņš sacīja - Nu, sadauzi tak beidzot to cūciņu! - Ko? - es jautāju. - Lai es sadauzu Pesahzonu? - Jā, jā, Pesahzonu! - tēvs sacīja. Ķeries taču klāt un sadauzi. Tad tu dabūsi savu Bārtu Simpsonu, tu esi krietni centies!
Pesahzons smaidīja man pretim bēdīgu smaidu kā jau porcelāna cūciņa, kas zina, ka viņai ir beigas. Ka velns prautu to Bārtu Simpsonu! Lai es zveltu draugam pa pieri ar āmuru! - Es negribu Bārtu Simpsonu! - es atdevu āmuru tētim. - Man pietiek ar Pesahzonu. - Tu nesaproti, - sacīja tētis, - viss ir kārtībā, tas ir audzinoši! Labs ir, es pats sadauzīšu. - Tētis jau cēla gaisā āmuru; es paskatījos, cik gurdi smaida Pesahzons, un sapratu, ka viss ir manās rokās. Ja es tagad neko nedarīšu, viņš būs beigts. - Tēt! - Es ieķēros viņam kājā. - Kas ir, Joaviņ? - tētis sacīja, bet roku ar āmuru nenolaida. - Es gribu vēl vienu šekeli, nu, lūdzu! - es dīcu. - Vēl vienu šekeli, ko iebāzt spraugā rīt, pēc kakao. Un tad mē ssadauzīsim, rīt, es apsolu. - Vēl vienu šekeli? - tēvs pasmaidīja un nolika āmuru uz galda. - Tu redzi? Bērns ir iemācījies rīkoties prātīgi. - Jā, prātīgi, - es teicu. - Rīt. - Man rīklē jau spriedās asaras.
Kad viņi izgāja no istabas, es cieši apkampu Pesahzonu un ļāvu asarām vaļu. Viņš neteica neko, tikai klusi trīcēja manās rokās. - Nebaidies! - es čukstēju viņam ausī. - Es tevi izglābšu!
Vakarā es sagaidīju, kad tētis lielajā istabā beigs skatīties televīziju un aizies gulēt. Tad klusiņām piecēlos un kopā ar Pesahzonu izlavījos no mājas. Mēs abi ilgi gājām pa tumsu un nonācām dadžainā pļavā. - Cūkām trakoti patīk pļavas, - es sacīju Pesahzonam un noliku viņu zemē, - it īpaši dadžainas pļavas. Tev te būs labi. - Gaidīju atbildi, bet Pesahzons neko neteica, un kad es uz atvadām pieskāros viņa degunam, viņš tikai skumji skatījās manī. Viņš zināja, ka vairs nekad mani neredzēs.
//Kerets Etgars, 2012, Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs
nošķaudīties