nu ko, dzīve iet tikai un vienīgi uz augšu - ne tikai mammai multiplā sklerōze, tagad arī tētim cukura diabēts, or so they say. just our luck.

the good news, though - ir 21.gadsimts, ja priekš ms neko jēdzīgu vēl nav izdomājuši, tad vismaz cdb ir visai vienkārši menedžējams, vismaz no mana skatpunkta uz to, kas un kā notiek. saldajiem burbuļūdeņiem gan laikam tad atā, bet nav jau tā, ka tas patiesībā mazina izvēles iespējas - pilna pasaule visādiem ūberīgiem bezcukura saldumiem un tamlīdzīgi. vai arī es esmu optimiste un tā saku tikai tāpēc, ka it's not me.
joks tikai tajā, ka visas šīs lietas paceļ dažādus tīri pragmatiskus jautājumus, piemēram, par genofonda kvalitāti un to, cik ļoti nejauša ir brāļa hipotalāma mazspēja un vai ģimenes ārstes biedinošais "ej uz novērošanu pie endokrinolōga, jo, hehē, i could bet you've got hypothyreosis, 'cause we can' t find a diagnosis for your fevers and headaches" bija tik absurds un nepamatots, kā es izsecināju no visiem faktōriem tobrīd. bet par to es domāšu, umm, rīt. vai pēc nedēļas. vai mēneša, vai pāris gadiem. for now, viss ir brīnišķīgi, brīnišķīgi, tikai un vienīgi brīnišķīgi.