holy shit, es to patiešām nosolīju!
ilgtspējīga attīstība for the win, ahh, es varēšu iekārtot pati savas mājas! no sākuma līdz galam, viss mans, tā, kā man patīk, tā, kā man der. lieliski.

vēl vakar vakarā es uz brīdi domāju, ka esmu pelnījusi atpūtu, esmu pelnījusi prieku un nodarboties ar seksu jūrā, esmu pelnījusi arī dzīvoklīti, bet tad man naktī rādījās briesmīgi murgi, un pamostoties es sapratu, ka mana zemapziņa saka man ko citu, ka ne sūda man nepienākas. bet tagad man vienalga - pienākas vai nepienākas, jo viss būs un būs skaisti un jauki, jo kā gan citādi varētu būt.

jā, es zinu, izklausās materiālistiski tā priecāties par kaut ko tik..nu, materiālu, bet galvenais jau nav tas aspekts. svarīgākais ir, ka beidzot es varēšu mēģināt radīt to sajūtu, to mājīgo patības sajūtu. savu telpu, kur ir durvis, ko aizvērt. telpu, uz kuru gribas aicināt citus, ieskaitot vecākus. telpu, kur skapjos nav mirušās vecmāmiņas mantu, kuras nevar izmest ārā, jo māte negrib un nevar arī nekur pārvietot, jo pie vecākiem nav vietas. telpu, kura mani pieņem. pilnībā.

un, kas nav nemaz tik mazsvarīgi - telpu, kur man ir savs internets, kurš tik daudz neraustās ^^

ak, es esmu stulba, bet tik priecīga. mana dzīve ir rožu dārzs, totāli.



p.s. es atvainojos visiem par sajūsmas pilnajām īsziņām. man vienkārši vajadzēja paust savu jūsmu - un varbūt tas rada kopēju lielākprieku. kaut kā tā.