man bija sapnis, kurā mani mans sen, sen, sen bijušais klasesbiedrs sergejs gorbunovs aicināja uz randiņu. tas bija tā -
sapnī es ar mammu biju veikalā un izvēlējos sev smuku baltu kleitu ar tādu kā mežģīnīgu lietu ap kaklizgriezumu vai kā nu to sauc, un mamma man to nopirka, un vēl tādu pelēku kleitu ar muminiem, un tad, kamēr viņa tur maksāja un vēl kaut ko darījās, es nez kāpēc izgāju ārā no veikala un sēdēju gaitenī uz kaut kādas kastes. un tad atnāca sergejs, apsēdās man blakus un kaut ko stāstīja, mēs runājāmies un bija tāda saldsērīga noskaņa, es nezinu, kāpēc, tā man sapnī sākās tad, kad es ieraudzīju to muminu kleitu, ko man mamma bija nopirkusi, nu jā, un lūk, tad viņš man teica, ka daudz kas ir mainījies un aicināja mani ar viņu satikties kādu dienu uz glāzi vīna, un es tā skumji lūkojos uz viņu un domāju, kā tad nu viņš tā, vai tad viņš neko nesaprot, un piekritu, jo man likās, ka būtu pārāk skumji atteikties un es nez kāpēc zināju, ka viņš būs džentlemenis un uztvers mājienus, ka nekas cits kā vīns un saldsērīgas sarunas mani neinteresē. bet, pats dīvainākais bija tas, ka sapnī man nemaz nelikās dīvaini, ka sergejs gorbunovs tā dara, un sapnī man tīri labi patika ar viņu runāties,mums bija kaut kādas kopīgas skumjas intereses vai kas, kaut arī īstajā dzīvē man viņš nešķiet patīkams NEKĀDAI, pat netīšai komunikācijai, kur nu vēl lai es piekristu labprātīgi pavadīt ar viņu kopā laiku. mēs kopā mācījāmies līdz devītajai klasei, un viņš īsti labi nemācēja runāt latviski, bija tāds mazs un izskatījās tā diezgan urliski (jo pēc kāda mēneša viņš pārstāja nākt uz skolu uzvalkā katru dienu, kas būtu mazliet glābis situāciju (es nemeloju, viņš patiešām 7.klasē kādu laiku nāca uz skolu uzvalkā. katru dienu. ar portfeli. jo skola, redz, esot viņa darbs, un viņš gribēja būt, umm, oficiāls? nezinu.)), un viņam bija diezgan nepatīkams elpas aromāts, un tagad, cik nu esmu viņu redzējusi, pēdējo reizi diezgan sen, kaut kad macību gada sākumā, vai, viņš nav kļuvis īpaši lielāks, varbūt latviski runā mazliet labāk (sapnī gan viņš to darīja bez problēmām un pat bez tā briesmīgā akcenta) un vispār neizraisa nekādas īpaši emōcijas, izņemot vēlmi iet prom. tāds interesants sapnis numur viens man bija.

un tad bija sapnis numur divi, kurš bija vēl interesantāks.
tur man bija jālido ar kaut kādu tādu lietu, kurai bija divi rokturīši kā krūzes osas un kas bija tāds tākā, mm, stienītis (neliels, kādi 50 cm garumā varbūt apmēram, nu, varbūt drusku vairāk - apmēram tā, lai tur dibens uztilpst bez problēmām), un jāglābj pasaule, noslēpjot kaut kādu maģisku pustukšu čipšu pringles paciņu, kas skaitījās kaut kāda tur maģiskā grāmata, ar kuras palīdzību var veikt "freezing spell", un ko gribēja iegūt kkāds apsēsts burvis (tur daudzi bija burvji, es arī, obviously, ja jau varēju lidot ar to ..stienīti), kurš izskatījās pēc manas pavisam VĒL senāk (līdz 6.klasei) bijušās klasesbiedrenes agneses bajāres. nu, tam burvim bija viņas ķermenis, bet es nez kāpēc zināju, ka tas ir burvis un nevis burve. nujā, lūk, bet viņš bija daļa no mana draugu loka or sth, tāpēc viņu nevarēja kkā immobilizēt, un tāpēc man bija jāved prom un jāslēpj tā maģiskā grāmata pringlu paciņa, kamēr mani citi draugi kopā ar to burvi kkur braukāja apkārt ar mašīnu. man, protams, bija problēmas ar "grāmatas" vešanu, jo man nebija nekādas somas, tāpēc lidojot tā bija jātur padusē, un vēl man bija cepure, kas krita nost, un atslēgas, kuras arī nebija nekur, kur ielikt. un tad man laiku pa laikam (diezgan bieži) bija jānolaižas (kas nez kāpēc visu laiku bija manas mājas pagalmā) un jāvāc nokritušās mantas, un vienā šādā reizē man to "grāmatu" nočiepa kkāds sīks bērns, nu, tāds 3-4 gadīgs, un es skrēju viņam pakaļ un to brutāli atņēmu, bet iedevu viņam tos čipšus, kas vēl bija palikuši iekšā "grāmatā". tad viņš mēģināja nozagt manu cepuri, bet to es arī viņam atņēmu. nu lūk, tātad, pēc šī incidenta ar bērnu es biju sasparojusies doties ceļā, bet kaut kas notika ar manu lidrīku, un man kļuva grūti noturēt līdzsvaru, un es no tā novēlos, un karājos ieķērusies tajās osiņās ar rokām, un, protams, līdz ar to "grāmata" (joprojām čipšu paka (nu bundža, jūs jau zināt, kā ar tiem pringliem), for the record) atkal nokrita, un tad piebrauca kkāda mašina un mani draugi kaut ko kliedza, tas burvis agneses formā izlēca no mašīnas un skrēja sagrābt "grāmatu", visi draugi viņu ķēra un centās noturēt, viņš bija ļoti spēcīgs, un visi kliedza "save the book, save the world!" (jā, sapnis notika angliski, protams, kā jau tas bieži gadās) un tad es ieņēmu varoņa pōzu savā prātā, nometu visas savas mantas (atslēgas, cepuri, kas nu man būtu varējsi traucēt), lēcienā atņēmu agnesei burvim "grāmatu", uzlēcu uz sava lidojošā stienīša un lidoju prom tālēs zilajās pāri mežam (par pašu lidošanas tehniku arī būtu vesels stāsts, kā, lai paceltos, vajag tikai tā stiprāk palēkties, turot to stienīti sev zem dibena, turoties aiz osām, un tad sākas lidojums, un tad jātur līdzsars, jo nav pret ko muguru atspiest..) fōnā skanot narratōra tekstam, ka "in a few years time the world calmed down, since the book was safe. it started to reappear in private collections slowly, though was still not to be borrowed easily". nu lūk, un tad notiek jump-cut uz kkādu pilsētas skatu, kur es obviously esmu izdomājis (jā, vai es minēju, ka kaut kur sapņa gaitā es izrādījos vīrietis?) atgriezties mājās (tā ka jāpieņem, ka "grāmatas" slēpšana bija vai nu a)grūti paevicams ilglaicīgs darbs b)paslēpšana izpaudās tā, ka es ar to vazājos apkārt pa kkādām šizōvietām. es nezinu, sapnis man neko nepaskaidroja). tā nu es eju pāri kaut kādai ielai, kur brauc tādas veclaicīgas mašīnas, un fōnā narratōrs saka, ka "one would rarely find hippie wizards, since their energy would be focused in dangerous concentrations" (ar ko es sapnī sapratu no sirds dziļumiem, ka domāts, ka burvji parasti nevar būt hipiji, jo tad viņi netīšām pārāk izrādītu savu maģisko spēju, radot world peace, kā arī to, ka šis komentārs nozīmēja, ka es tikko biju redzējis a hippie-wizard). nujā, tātad, tad skats pārlec uz tādu māju ar daudz stikla sienām vai milzu logiem, un stikla durvīm etc., kur sēž iekšā tāds vīrietis ar brillēm (atceraties džailzu no bafijas pret vampīriem? nu, apmēram tāds, tikai drusku jaunāks (bet tikai drusku, joprojām tā ap četrdesmit, varbūt mazliet mazāk), ļoti smuks) un domā domas (tās ir dzirdamas kā narration, viņš laikam vnk ir tas narratōrs, es nezinu) apmēram kā "violence is prominent in this city. murders occur every day. will one now take place in this appartment, on premises of my own?", no kā es tā kā spriežu kā skatītājs tai brīdī sapnī - wtf, es nāku viņu nogalināt, vai? jo ir skaidrs, ka es (tas, kas visu laiku sapnī biju es, šobrīd uz brīdi nez kāpēc no kā esmu atdalījusies) dodos tieši uz turieni. tad atverās lifta durvis, un tur caur tām stikla sienām (jā. dzīvoklim, kurā dzīvo vīrietis 'džailzs' un laikam jau tātad arī es, ja dodos mājup ir stikla sienas uz kāpņutelpu. how weird is that.) ir redzams, kā no lifta izkāpju es - wearing only swimshorts, for some reason, un man no viena ceļgala kar;ajas kaut kāda aļģe, un es esmu tāds diezgan slapjš. es tā kā laikam atgriežos no misijas. tas otrs vīrietis iznāk kāpņutelpā un mēs sākam runāt, un viņš ir tāds savāds, un yad es saprotu, ka nevis es esmu tas bīstamais un potenciālais slepkavnieks, par ko viņš domājis, bet viņš pats, viņš domā, ka varētu mani nogalināt, un viņš saka "it's dangerous to be outside, we shouldn't talk here, let's go inside" ar tik samocītu seju, tik nikns un reizē it kā laimīgi atvieglots, un mēs ieejam pa neaizslēgtām un neaizslēdzamām stikla durvīm tajā stikla dzīvoklī (jā, es zinu.., diez kāpēc tur ir drošāk?), lai runātos, ejot arvien dziļāk dzīvoklī, kurš liekas bezmaz nebeidzams, un tad es apsēžos uz kkāda soliņa un velku zeķes, un viņš man saka "we have to talk" un es smaidu, un saku "sure, go on" un viņš prasa man "do you often meet men in the gym?" un es tā viltīgi smīnu un prasu "which kind of men are we talking about?" un tajā brīdī es (tā es, kas atrauta no es, kas ir vīrietis..? nesaprotu, kā lai to paskaidro) reizē saprotu, ka 'džailzs' vienkārši ir greizsirdīgs un es (tas es, kas vīrietis) turpinu detalizēt to lietu par kind of men, nošķirot vīriešus-parastus-sarunu-cilvēkus un vīriešus-gejus un vēl kaut ko, un tad 'džailzs' izskatās tik sašauts un tik, es nezinu, tik visādu lietu plosīts un es zinu, ka mēs esam iepazinušies sporta klubā, un man gribas viņam pateikt, ka viņš ir pirmais un vienīgais vīrietis, ar kuru es tā (iekš sporta kluba) esmu "iepazinusies" ("met") (ar to domājot laikam sakarus, nu, seksuālus un ne tikai), bet es to nesaku, un viņš kaut ko runā, un man liekas, ka viņš grasās mani nogalināt, jo domā kaut ko sliktu, un tad es pamostos. es tā arī neuzzināju, kas notika, un vai man (man-vīrietim) izdevās viņam pateikt šo skaisto, jauko patiesību un atrisināt mūsu attiecību problēmu.

kad es pēc šitā pamodos un piecēlos, un stāstīju to šņitrāmam, ēdot pagājušajā naktī ap trijiem pasūtīto picu, es viņam teicu (un saku to sev joprojām, un nevaru atrast nevienu jēdzīgu atbildi) - kāda velna pēc es vispār cēlos augšā un ļāvos pamosties?!? miegs, miegs, miegs ir vislieliskākā lieta. aborigēniem taisnība. dream-time ir tik dižens koncepts, un es ticu, un man prieks.
gulēt.