katrreiz, kad es noskatos kaut ko šādu, es no vienas puses, protams, esmu aizkustināta, kā gan nebūsi, redzot, ka cilvēks ar objektīvi grūtiem apstākļiem ir atradis sev piemērotu risinājumu, bet no otras puses jādomā - kā tad tā, atkal veido uzstādījumu, ka vienīgais veids, kā atrast jēgas sajūtu, ir pievēršanās reliģijai. mani apbēdina, ka zemtekstā līdz ar to ir ietverts, ka tā katra cilvēka vērtība, par kuru viņš runā, tomēr patiesībā nepieder katram cilvēkam pašam, bet gan dievam. ja no šīs runas izņemtu sludināšanu, visas svarīgās lietas tāpat būtu tur, brīnumi galu galā nav dieva monopōls, manuprāt.