jau iepriekšējās divās mācību pauzēs (trīs dienas pēc pirmajām intensīvajām nedēļām raiskumā un individuālo online mācību nedēļa pēc ventspils) es pamanīju, ka kaut kas nav kārtībā un ir daudz visādu nepatīkamu sajūtu. tāds drausmīgs struggle ar visādām vairāk vai mazāk nesaprotamām jūtām un izteiktām sociālām bažām; tāda kā migla, no kuras grūti līdz galam tikt ārā arī mijiedarbojoties ar cilvēkiem mājās, izteikts malā-sēdēšanas, vērošanas un klausīšanās noskaņojums. īstenībā, šitās lietas kļuva aktuālas ikreiz arī pēdējās katra mācību cēliena dienās, kad es mēdzu saskumt un slēpties, mocīties pretrunīgās vēlmēs attālināties no saviem tuvākajiem IMiešiem un pielipt pie viņiem kā dadzim, un, protams, būt teju pilnīgi pārliecināta, ka es noteikti viņiem esmu tā izbesījusi, ka vairāk jau nu nav iespējams.
šodien sēdēju mājās iekšēja tornadō plosīta ar sajūtu, ka mana galva ir par mazu visam, kas man tagad būtu jāspēj aptvert - mācību saturam, apgūtajam par visām pareizajām mācību formām un metōdēm, kontaktu uzturēšanai un socializācijai ar draugiem-kopš-pirms-IM un kontakta būvēšanai un attīstīšanai un socializācijai ar IMiešiem. jutos kā no laivas izmesta milzīgā visu-to-lietu okeānā un pazaudējusi atskaites punktu. parunājos ar rr_rrr_r un noformulēju to sajūtu - reāli, es jutos kā tāds zatlers, jautājuma "un es...kas es esmu?" nomākta. "tā jaunā angļu valodas skolotāja"? IM7 dzirkstelīte? "zaļā Leldīte"?
jj pēdējā vakarā raiskumā teica, ka tur mums esot bijis inkubatōrs, kurā mēs varējām būt tikai mēs paši. tad es tā īsti nesapratu, ko es par to domāju, bet laikam jāatzīst, ka viņam kaut kā būs bijusi taisnība, jo, lai gan es zinu un piekrītu visiem mācītajiem ļaudīm, kas mums stāsta, cik cilvēka identitāte ir plūstoša un daudzšķautņaina, tās lomu teōrijas un whatnot, pēc tik intensīva laika, kurā viss ārpus viena konteksta ir bijis tik nesvarīgs, praktiski neeksistējošs, ir ļoti grūti atgriezties un paskatīties uz to no malas, un kaut kā kompartmentalizēt. un es arī nezinu, cik daudz tas vajadzīgs, un cik lielā mērā es to vispār gribu darīt. neizbēgami kaut kādā ziņā tas ir noticis pats no sevis, vienkārši aizbraucot projām, un vispār man šķiet, ka tā arī ir bijusi viena no galvenajām lietām, kas radījusi tādu apdullumu un mokas - tas, ka nav bijis konkrētas iespējas praktiskā līmenī savu IM dzīvi savīt ar pārējo realitāti, ļaut pārklāties.
tāpēc es ļoti ceru, ka mantas koncertā satikšu kādu no IMiešiem (pat saņēmos dažiem uzrakstīt un pieminēt, ka varētu tādu lietu veikt!), ceru arī uz organizēto socializēšanās pasākumu pie Līvas laukos, ceru, ka tas ļaus man sajusties, ka mana IM esība nav kaut kā nogriezta no realitātes un tikai speciāli organizētā situācijā manifestēta identitāte, ceru, ka radīsies sajūta, ka visas tās svarīgās attiecības ar cilvēkiem, kas saaugušas, ir patiesas arī ārpus tā būvētā, puslīdz liminālā konteksta, un es varēšu pārstāt plosīties un baidīties.
vienvārdsakot, jāsaliek atkal kopā puzle, es un pasaule.
šodien sēdēju mājās iekšēja tornadō plosīta ar sajūtu, ka mana galva ir par mazu visam, kas man tagad būtu jāspēj aptvert - mācību saturam, apgūtajam par visām pareizajām mācību formām un metōdēm, kontaktu uzturēšanai un socializācijai ar draugiem-kopš-pirms-IM un kontakta būvēšanai un attīstīšanai un socializācijai ar IMiešiem. jutos kā no laivas izmesta milzīgā visu-to-lietu okeānā un pazaudējusi atskaites punktu. parunājos ar rr_rrr_r un noformulēju to sajūtu - reāli, es jutos kā tāds zatlers, jautājuma "un es...kas es esmu?" nomākta. "tā jaunā angļu valodas skolotāja"? IM7 dzirkstelīte? "zaļā Leldīte"?
jj pēdējā vakarā raiskumā teica, ka tur mums esot bijis inkubatōrs, kurā mēs varējām būt tikai mēs paši. tad es tā īsti nesapratu, ko es par to domāju, bet laikam jāatzīst, ka viņam kaut kā būs bijusi taisnība, jo, lai gan es zinu un piekrītu visiem mācītajiem ļaudīm, kas mums stāsta, cik cilvēka identitāte ir plūstoša un daudzšķautņaina, tās lomu teōrijas un whatnot, pēc tik intensīva laika, kurā viss ārpus viena konteksta ir bijis tik nesvarīgs, praktiski neeksistējošs, ir ļoti grūti atgriezties un paskatīties uz to no malas, un kaut kā kompartmentalizēt. un es arī nezinu, cik daudz tas vajadzīgs, un cik lielā mērā es to vispār gribu darīt. neizbēgami kaut kādā ziņā tas ir noticis pats no sevis, vienkārši aizbraucot projām, un vispār man šķiet, ka tā arī ir bijusi viena no galvenajām lietām, kas radījusi tādu apdullumu un mokas - tas, ka nav bijis konkrētas iespējas praktiskā līmenī savu IM dzīvi savīt ar pārējo realitāti, ļaut pārklāties.
tāpēc es ļoti ceru, ka mantas koncertā satikšu kādu no IMiešiem (pat saņēmos dažiem uzrakstīt un pieminēt, ka varētu tādu lietu veikt!), ceru arī uz organizēto socializēšanās pasākumu pie Līvas laukos, ceru, ka tas ļaus man sajusties, ka mana IM esība nav kaut kā nogriezta no realitātes un tikai speciāli organizētā situācijā manifestēta identitāte, ceru, ka radīsies sajūta, ka visas tās svarīgās attiecības ar cilvēkiem, kas saaugušas, ir patiesas arī ārpus tā būvētā, puslīdz liminālā konteksta, un es varēšu pārstāt plosīties un baidīties.
vienvārdsakot, jāsaliek atkal kopā puzle, es un pasaule.
nošķaudīties