sapnī vienā brīdī ar mīļākajiem IM biedriem peldēju jūrā. mēs iepeldējām tālu, tālu, un tad milzu viļņi trīsstāvu mājas augstumā no jūras puses mežonīgā ātrumā nesa mūs krastā - mēs pagriezām sejas pret krastu un gaidījām, vajadzīgajos brīžos aizturējām elpu un nirām, un uzpeldējām, nirām un uzpeldējām, nirām un uzpeldējām, un smējāmies, jo tas bija lieliski, tas bija kā lidot, jo brīžiem tie viļņi mūs arī tiešām uzmeta gaisā, tik ātri, tik augstu, tik skaisti.
skatījos uz tiem cilvēkiem, to, cik eleganti viņi kustas gan zem ūdens, gan gaisā, cik skaisti mirdz ūdens lāsītes viņu matos un jj arī bārdā, un jutos.