viena no galvenajām problēmām ar dzīvi poststarp-intensīvas darbošanās periodā (kā šīs trīs dienas) ir tas, ka es akūti izjūtu daudzas lietas kā laika šķiešanu un kļūstu ne tikai nemierīga, bet pat īgna. jo ir sajūta, ka darbs prasās padarāms, pat ja nav skaidra priekšstata, kas par darbu (nu, labi, vienmēr varētu kaut vai vienkārši iet cauri stundu plāniem vai turpināt būvēt tematisko plānu). šovakar man konstanti ir sajūta, ka es kaut ko kavēju, tagad parādījies arī aizkaitinājums, jo filma, ko ar kr izlēmām noskatīties, nepavisam neattaisnoja uz sevi liktās cerības, un ir jau teju pusnakts, pēc 8h jau jābūt ceļā, netieku vaļā no domas, ka pēdējās divas stundas būtu varēts pavadīt kaut kā jēdzīgāk, ai.
šajās trīs dienās atkal ir bijis tik daudz, cilvēki, kāzas, bēres, galda spēles, pastaigas, metināšana, bet es netieku pāri sajūtai, ka kaut kas nav tā. es nesaprotu, varbūt vajadzēja ieiet vannā. varbūt es to vēl varu paspēt. varbūt jāpaspēj ir kaut kas cits.
šajās trīs dienās atkal ir bijis tik daudz, cilvēki, kāzas, bēres, galda spēles, pastaigas, metināšana, bet es netieku pāri sajūtai, ka kaut kas nav tā. es nesaprotu, varbūt vajadzēja ieiet vannā. varbūt es to vēl varu paspēt. varbūt jāpaspēj ir kaut kas cits.
nošķaudīties