biju uz skolas pedagoģiskās padomes sēdi. tādas ļoti daudzveidīgas izjūtas - kā jau teicu gan direktorei, gan mentorei, kopumā var just, cik ļoti daudz darba tiek ieguldīts, lai tiešām izvirzīto mērķi (šai gadījumā - radošuma attīstīšanu skolēnos un papildu darbu ar talantīgiem skolēniem) arī censtos sasniegt. par daļu no skolotājiem, kas dalījās savā pieredzē, patiešām bija skaidrs, ka tas darīts ar entuziasmu un vispusīgu pieeju, prieks, ka man būs tādi kolēģi (nē, kolēģes, hah, jo vīriešu jau tur īsti nav). bet, skatoties uz tādām lietām kā sporta skolotāja prezentāciju, kurā izklāstīts, ka sportā talants ir būt kreilim, vai to, ka ar radošumu daudzi saprot vienkārši zīmēšanas ietveršanu uzdevumos, par to drusku tā skumīgi. tā ka kopumā palika tāds pretrunīgs iespaids, sajūta, ka nav vispārējas vienošanās par to, ko tad īsti saprot ar "radošumu" un kā īsti tas sēdes slēdziens, ka vajag to attīstīt ar diferencētām un radošumu veicinošām metodēm, izpaudīsies. vēl viena laba lieta: secināju, ka spēju ne tikai uztvert visu stāstīto, bet arī kaut cik komunicēt krieviski pati - veiksmīgi sapazinos ar topošo kolēģi, kas sēdēja man blakus - tāda pensijas vecuma kundze, kas mācīs pirmklasniekiem angļu valodu (viņas vārdu gan diemžēl neatceros, jo to man nosauca direktore ļoti steidzīgi un apkārt valdošajā kņadā un savā satraukumā par to, kā nu es tagad spēšu viņai kaut ko krieviski teikt, palaidu gar ausīm). izstāstīju par IM un to, ko mācīšu skolā, arī par to, ka būšu skolotāja jau trešajā paaudzē, hahah, ugh, mani tas joprojām drusku mulsina.

ļoti interesanti arī tas, kā direktore mani tiem skolotājiem stādīja priekšā - milzīgs uzsvars tika likts uz to, ka tas, ka skolā ir IM skolotājs, ir prestiži. par šo atkal divējādas jūtas - no vienas puses, liekas, ka tas ir lielisks rādītājs faktam, ka IM veiksmīgi realizē soļus mērķa "lai skolotāja profesija būtu prestiža" virzienā; no otras puses, savukārt, mazliet uztraucos, vai tik viņa mani neredz kā tādu trofeju tur, ko varēs vienkārši nolikt "uz plauktiņa" un aizmirst. cerams, ka ne, jo, nu, no manis dīkstāvi nav ko gaidīt.