ziniet, bija tk bailīga tā filma, ka es iespiedzos, un tas viss bez pēkšņi skaļas mūzikas.
un to, ka suši ēšana, skatoties japāņu šausmu filmas, ir ļoti tematiski saskaņoti, sapratām tikai tad, kad pirmā filma (nebija tik biedējoša, bet varbūt tāpēc, ka bija jau redzēts āmurikāņu rimeiks) jau bija krietni iesākusies.

un vēl - neticami, bet fakts - vakara gaitā notikumi risinājās tādā mildly deja-vu gaisotnē, par spīti tam, ka viss bija citādi. viss ir tik forši, ka grūti noticēt. un šobrīd es vienkārši sev atgādinu,cik viss ir lieliski, pirms pievērsties kultūras patēriņa pētījumu ziņojumu lasīšanai un empīriski pārbaudāmu, bet pētījumā neiekļautu hipotēžu ekstrahēšanai. bet arī tas būs forši. cerams.