it kā parakstos zem katra teikuma.
bet no otras puses respektu manī biežāk modina nevis "we can fix everything" attieksme, bet gan tāda zen pasivitāte - "I embrace the state of things". Uzsveru, ka tas neattiecas uz situācijām, kurām acīmredzami ir, lai arī sarežģīts, taču risinājums. bet ir tāda problēmu kopa, kura "we can fix everything" attieksmei liek izskatīties kā spītīgam bērnam, kas griež prom galvu un skatās pretējā virzienā. reizēm drosme ir pateikt "this is shit vai I am shit and I can't change it but I will acknowledge it and deal with it." ir tāda problēmu kopa, ar kuru saskaroties "moving on" vislabāk manifestējas izmisuma pārvarēšanā caur tā pieņemšanu nevis noliegšanu ar forsētu optimismu. nobody said we can fix everything. tās ir tās lietas, kuru priekšā labāk izsamist nevis mēģināt ar uzpirksteni sasmelt jūru un apgalvot, ka viss jau būs labi. galvenais arī ar visu izsamišanu atcerēties, kas ir tās lietas, kuru dēļ ir vērts no rīta celties no gultas. un, varbūt man apkārt ir ļoti labi cilvēki, bet man šķiet, ka tā čīkstēšana parasti ir (vismaz tā, ko dzirdu es) par tieši to problēmu kopu. un pirms izmisuma pieņemšanas un pārvarēšanas čīkstēšana ir neizbēgama, ne tā?
stulbi tikai, ka visu manis teikto var disvalidēt, norādot uz to, ka visu jau var uzpūst par fundamentālu, nepārvaramu problēmu, un atbildībai tādā uzpūtenī vietas nav. bet tā laikam cita saruna.

pesimists ir runājis.