izjūtu lielas mentālas mokas, I'M TOOOOOOOOORN, [ne gluži] kā natālija imbruglija - tikko sapratu, ka mēģinājums taču pārcelts uz rītdienu, bet rītdien ir pasākums, ko man gribas apmeklēt tik ļoti, ka uz brīdi apsvēru domu izlikties, ka esmu kaut ko sajaukusi, un ierasties uz pēdējo mēģinājumu pirms konkursa ar stundas nokavēšanos, jo sevišķi tāpēc, ka zinu, ka vismaz vēl viena jaunkundze būs VĒL vēlāk, jo nevarēja samainīt darbā maiņu. tomēr mana atbildīgā daba, kā jau parasti, ir ņēmusi virsroku. pajautāju ansambļa vadītājam, cik slikti būtu nākt vēlāk, godīgi izklāstot iemeslu, un nosolījos gan viņam, gan sev, ka tad, ja teiks, ka jānāk uz sākumu, apklusināšu iekšējās žēlabas un būšu klāt kā mazais kociņš, vai kāds nu tur bija tas izteiciens. pagaidām neko nesaka, dīdos un ņurdu pie sevis kā īgns lācēns. vismaz es noteikti neesmu psihopāts.