vēl mēs ar brāli noskatījāmies šaušalīgu filmu, gone, baby, gone - sākās tā lēni un likās, ka būs tāds diezgan klišejisks stāsts par neveiksmīgu missing child/kidnapping lietu, bet tad pavērsiens pēc pavērsiena tādā kārtainā kaudzē, un filmas pēdējās desmit vai cik minūtes bija vienkārši mokoši smagas tādā ētikas un lēmumu pieņemšanas principu un seku apsvērumu ziņā. tas bija izcili, sēdēju un kodu dūrē par to, cik ļoti jutu līdz tiem pretējos viedokļus pārstāvošajiem varoņiem, kuriem katram savs saprotams arguments, spēju tikai justies atvieglota un laimīga, ka man tādi lēmumi nav jāpieņem. lai gan, ja būtu, tad es laikam tomēr būtu izdarījusi otrādi, nekā filmas galvenais varonis.