es esmu ļoti pārliecināta, ka izlasītais/noskatītais iespaido, jo sevišķi pusaudžu gados uzsūktais, mhm. mani gan reizēm mazliet nomoka jautājums, vai/cik ļoti mēs paši esam spējīgi vēlāk tos iespaidojumus atšifrēt, un cik lielā mērā tā ir retrospektīva cēloniskuma ilūzijå, bet tas nu tā, heh.

un, jā, piekrītu vispār, par dw man arī bija sajūta, ka pēdējās sezōnas noteikti bija vājākas. es vienkārši rāvu visu cauri dziļā vientulībā kopmītņu istabiņā, haha. un, lai gan kopš klāras man pat gandrīz vai aktīvi nepatika visādas lietas, noskatījos arī pēdējos tā inerces pēc. tāpēc arī tagad atkal un atkal atlieku ~nesen iznākušā anniversary special skatīšanos, jo, nu...nez, nez.
bet tomēr, kopumā sajūta ir palikusi, ka tur daudz visa kā laba (lai gan priekš kādas manis ietekmēšanas krietni par vēlu, varēju vairs tikai māt ar galvu un vecišķi ņurdēt kaut ko a la "tā, tā"), tā ka ieteicu draudzenes pusaugu meitenēm skatīties, un šīs ar sajūsmu skatījās arī, un domāju, ka pēc kādiem gadiem padsmit-divdesmit (atkarībā no tā, cik drīz sākšu ražot bērnus, hahah) varētu tomēr arī kopā ar saviem pēcnācējiem paķolēt.