nekad iepriekš neesmu nekādu kārtīgu gada kopsavilkumu rakstījusi, bet, tā kā tagad ir brīvs brīdis, kamēr cepas ciemkukuļa kūka un diabētiķu kukulis tētim, liekas, varbūt tomēr vajadzētu, jo sevišķi, ņemot vērā, cik ļoti tomēr, šķiet, īpašs 2013. gads ir sanācis.
man pēdējā laikā ir licies, ka 2013. ir bijis reizē gan sliktākais, gan labākais gads ļoti ilgā laikā, ja ne vispār. tagad, šo uzrakstot, uz brīdi apsvēru arī uzskaitīt visādus atsevišķos notikumus, kas ir devuši tajā ieguldījumu, bet tad sapratu, ka, tā kā šis ieraksts visdrīzāk interesēs tikai tos, kas tāpat jau par +/- visiem notikumiem ir informēti, tad screw that, paliksim pie vispārīga apgalvojuma un refleksijām, neapspriežot "sausos faktus".
tātad, ko es varu viennozīmīgi pateikt par 2013. gadu - es no tā braši izsoļošu kā visādos veidos veselīgāks cilvēks, nekā tas, kas tajā iezvēlās. lai gan gada pirmo ~pusi aizvadīju vairāk vai mazāk viszemākā pašvērtējuma dzīvē un milzīga pašriebuma zīmē, man ir sajūta, ka šogad ir savā ziņā kulminējis vairākus gadus apzināti un aktīvi bīdīts pašizaugsmes process (kuru, protams, plānoju turpināt, cerams, visu atlikušo mūžu, haha) ar virzību uz harmōniju un mieru (un prieku, bet to jau es vienmēr esmu mācējusi atrast, tā ka tas laikam neskaitās). tāpat kā citus gadus, varu teikt gan to, ka vēl jau ir, ko darīt, gan arī, ka esmu ļoti daudz izdarījusi lietas labā. šogad, salīdzinot ar citiem gadiem, man šķiet, ka daudz vairāk esmu apzināti strādājusi ar sevi, meklējot un atrodot veidus, kā vairāk kultivēt visādas pozitīvas un derīgas pārliecības un mazināt dažādas bailes un citu veidu sliktsajūtas. par, iespējams, vislielāko panākumu uzskatu beidzot puslīdz iegūto spēju atteikt. es nekad negribu kļūt par tādu cilvēku, kam nerūp tas, kā jūtas citi un kā citus ietekmē mana rīcība, nevēlos pārstāt (kā praktiski visu savu apzināto mūžu) censties savas aktivitātes menedžēt tā, lai maksimāli izvairītos no apzinātiem vai neapzinātiem pāridarījumiem citiem, bet šogad es esmu beidzot pieņēmusi, ka tam ir jābūt abpusēji. tas ir, izvērtējot un pārvaldot situācijas, to cilvēku klāstā, kuriem nevajadzētu darīt pāri, vajadzētu ierindot arī sevi. šī ir šausmīgi grūta lieta, ko līdz galam akceptēt - ka es esmu līdzvērtīga citiem cilvēkiem, nevis kaut kāds daudz mazvērtīgāks miesas blāķis, bet es ļoti cenšos, gan jau kādreiz arī izdosies līdz galam.
kaut kad šī gada janvāra beigās man uzdeva jautājumu par jaungada apņemšanos, kuras man līdz jautājuma uzdošanai nebija bijis. es tā spontāni pateicu, ka gribu būt atklātāka pret cilvēkiem, un, manuprāt, arī tas man ir izdevies. protams, tas nenozīmē, ka es gribētu skraidīt apkārt, visiem bez izšķirības teikdama visu, kas ienāk prātā, kā nu pagadās, man joprojām liekas ļoti svarīgi izvērtēt formu un saturu, bet es cenšos mazāk noklusēt svarīgas lietas, jo sevišķi, ja tas ir kaut kas, kas mani tiešā veidā ietekmē - pieklājīgi lūgt cilvēkiem, lai viņi nedara lietas, kuras man tiešām traucē un rada negācijas (nu, piemēram, lai mamma man neuzbāžas ar visādām savām svara zaudēšanas apsēstībām), nekautrēties cilvēkiem sajūsmīgi pateikt, ja kaut kas, ko viņi dara, mani iepriecina, un vispār mazāk raizēties par būšanu sociāli adekvātai, jo patiesībā taču cilvēkiem ir par citiem un viņu quirks daudz vairāk vienalga, nekā pašam šķiet. šī visa rezultātā man ir arī lielā mērā kļuvis vieglāk komunicēt ar visādiem puspazīstamiem cilvēkiem - ja agrāk man bija viegli runāt par "vienalga, ko" ar ļoti labi pazīstamiem vai, tieši otrādi, pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, bet puspazīstamu/mazpazīstamu ļaužu starpā es galvenokārt jutos kā kamielis dienvidpōlā (lai gan, cik var noprast no tā, ko cilvēki ir teikuši par iespaidu, kādu es atstāju, tas nemaz no ārpuses tik vienkārši nebija nolasāms, hahā, vai nav lieliski), tad tagad es vienkārši sev atgādinu, ka nekas briesmīgs taču nevar notikt, un, piemēram, vēsā mierā eju sasveicināties un parunāties ar izbijušo pasniedzēju vai neizliekos neredzam kaut kādus pāris reižu satiktus draugu-draugus, vai neeju projām līdzko vakariņas ir gatavas, ja izrādās, ka pie brāļa ieradies kāds no viņa draugiem. nu, un šitāda veida ieraksti arī pilnīgi noteikti ir daļa no tā atklātības progresa.
tā kaut kā. maize drīz būs gatava, un šis tāpat ir izvērsies daudz garāk, nekā sākotnēji iztēlojos. kā jau mēdz gadīties. katrā ziņā, es šajā gadā jūtos vēl vairāk nostiprinājusi tādu calmer-fitter-happier virzienu, un tagad gada beigās pat ir radusies sajūta, ka es zinu diezgan konkrēti, ko gribu ar savu dzīvi tuvākajā laikā darīt, un ka tas pat nav neiespējami. liekas, ka esmu beidzot savā dzīvē atradusi vietu sev pašai, un tas ir lieliski. neko daudz vairāk es nemaz negribu, tikai nākamgad turpināt šādā pašā garā. cheers! un paldies - jo īsto cilvēku klātbūtne un iesaistīšanās ir bijusi neatņemama un neaizstājama šī progresa daļa.
man pēdējā laikā ir licies, ka 2013. ir bijis reizē gan sliktākais, gan labākais gads ļoti ilgā laikā, ja ne vispār. tagad, šo uzrakstot, uz brīdi apsvēru arī uzskaitīt visādus atsevišķos notikumus, kas ir devuši tajā ieguldījumu, bet tad sapratu, ka, tā kā šis ieraksts visdrīzāk interesēs tikai tos, kas tāpat jau par +/- visiem notikumiem ir informēti, tad screw that, paliksim pie vispārīga apgalvojuma un refleksijām, neapspriežot "sausos faktus".
tātad, ko es varu viennozīmīgi pateikt par 2013. gadu - es no tā braši izsoļošu kā visādos veidos veselīgāks cilvēks, nekā tas, kas tajā iezvēlās. lai gan gada pirmo ~pusi aizvadīju vairāk vai mazāk viszemākā pašvērtējuma dzīvē un milzīga pašriebuma zīmē, man ir sajūta, ka šogad ir savā ziņā kulminējis vairākus gadus apzināti un aktīvi bīdīts pašizaugsmes process (kuru, protams, plānoju turpināt, cerams, visu atlikušo mūžu, haha) ar virzību uz harmōniju un mieru (un prieku, bet to jau es vienmēr esmu mācējusi atrast, tā ka tas laikam neskaitās). tāpat kā citus gadus, varu teikt gan to, ka vēl jau ir, ko darīt, gan arī, ka esmu ļoti daudz izdarījusi lietas labā. šogad, salīdzinot ar citiem gadiem, man šķiet, ka daudz vairāk esmu apzināti strādājusi ar sevi, meklējot un atrodot veidus, kā vairāk kultivēt visādas pozitīvas un derīgas pārliecības un mazināt dažādas bailes un citu veidu sliktsajūtas. par, iespējams, vislielāko panākumu uzskatu beidzot puslīdz iegūto spēju atteikt. es nekad negribu kļūt par tādu cilvēku, kam nerūp tas, kā jūtas citi un kā citus ietekmē mana rīcība, nevēlos pārstāt (kā praktiski visu savu apzināto mūžu) censties savas aktivitātes menedžēt tā, lai maksimāli izvairītos no apzinātiem vai neapzinātiem pāridarījumiem citiem, bet šogad es esmu beidzot pieņēmusi, ka tam ir jābūt abpusēji. tas ir, izvērtējot un pārvaldot situācijas, to cilvēku klāstā, kuriem nevajadzētu darīt pāri, vajadzētu ierindot arī sevi. šī ir šausmīgi grūta lieta, ko līdz galam akceptēt - ka es esmu līdzvērtīga citiem cilvēkiem, nevis kaut kāds daudz mazvērtīgāks miesas blāķis, bet es ļoti cenšos, gan jau kādreiz arī izdosies līdz galam.
kaut kad šī gada janvāra beigās man uzdeva jautājumu par jaungada apņemšanos, kuras man līdz jautājuma uzdošanai nebija bijis. es tā spontāni pateicu, ka gribu būt atklātāka pret cilvēkiem, un, manuprāt, arī tas man ir izdevies. protams, tas nenozīmē, ka es gribētu skraidīt apkārt, visiem bez izšķirības teikdama visu, kas ienāk prātā, kā nu pagadās, man joprojām liekas ļoti svarīgi izvērtēt formu un saturu, bet es cenšos mazāk noklusēt svarīgas lietas, jo sevišķi, ja tas ir kaut kas, kas mani tiešā veidā ietekmē - pieklājīgi lūgt cilvēkiem, lai viņi nedara lietas, kuras man tiešām traucē un rada negācijas (nu, piemēram, lai mamma man neuzbāžas ar visādām savām svara zaudēšanas apsēstībām), nekautrēties cilvēkiem sajūsmīgi pateikt, ja kaut kas, ko viņi dara, mani iepriecina, un vispār mazāk raizēties par būšanu sociāli adekvātai, jo patiesībā taču cilvēkiem ir par citiem un viņu quirks daudz vairāk vienalga, nekā pašam šķiet. šī visa rezultātā man ir arī lielā mērā kļuvis vieglāk komunicēt ar visādiem puspazīstamiem cilvēkiem - ja agrāk man bija viegli runāt par "vienalga, ko" ar ļoti labi pazīstamiem vai, tieši otrādi, pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, bet puspazīstamu/mazpazīstamu ļaužu starpā es galvenokārt jutos kā kamielis dienvidpōlā (lai gan, cik var noprast no tā, ko cilvēki ir teikuši par iespaidu, kādu es atstāju, tas nemaz no ārpuses tik vienkārši nebija nolasāms, hahā, vai nav lieliski), tad tagad es vienkārši sev atgādinu, ka nekas briesmīgs taču nevar notikt, un, piemēram, vēsā mierā eju sasveicināties un parunāties ar izbijušo pasniedzēju vai neizliekos neredzam kaut kādus pāris reižu satiktus draugu-draugus, vai neeju projām līdzko vakariņas ir gatavas, ja izrādās, ka pie brāļa ieradies kāds no viņa draugiem. nu, un šitāda veida ieraksti arī pilnīgi noteikti ir daļa no tā atklātības progresa.
tā kaut kā. maize drīz būs gatava, un šis tāpat ir izvērsies daudz garāk, nekā sākotnēji iztēlojos. kā jau mēdz gadīties. katrā ziņā, es šajā gadā jūtos vēl vairāk nostiprinājusi tādu calmer-fitter-happier virzienu, un tagad gada beigās pat ir radusies sajūta, ka es zinu diezgan konkrēti, ko gribu ar savu dzīvi tuvākajā laikā darīt, un ka tas pat nav neiespējami. liekas, ka esmu beidzot savā dzīvē atradusi vietu sev pašai, un tas ir lieliski. neko daudz vairāk es nemaz negribu, tikai nākamgad turpināt šādā pašā garā. cheers! un paldies - jo īsto cilvēku klātbūtne un iesaistīšanās ir bijusi neatņemama un neaizstājama šī progresa daļa.
nošķaudīties