bāc, ja es būtu prozists, nu. man bieži gadās saskarties ar visai dīvainām lietām, kuras ir kā radītas "apstāstošanai".

tikko, piemēram, izgāju ārā ar suni, un - ko es redzu? ceļmalas zālājā pie manas mājas rātni čuč divas neatvērtas vīna pudeles. izstaigājos ar suni, nācu atpakaļ - joprojām turpat. protams, ļoti iespējams, ka kāds nevērīgs kaimiņš vienkārši, krāmējot iepirkumus ārā no mašīnas bagāžnieka (ja nu, piemēram, kāds cits atvedis vai arī izmanto autostāvvietu, kas nav mājas pagrabā), nolicis zemē un aizmirsis, bet tas taču nav interesanti. mana pirmā doma bija, ka tas varētu būt kāds sociālais eksperiments, un kāds no krūmiem vai ar slepeno kameru vēro, ko cilvēki darīs, ieraudzījuši free booze. bet varbūt tā ir kāda kaimiņa īpatnēji noformēta dāvana mājas apsargiem. vai arī jēzus ir atgriezies un iemēģina roku brīnumdarbos, bet viņam maisiņā nepietika vietas visām pudelēm. vēl es izdomāju, ka varbūt tās pudeles patiesībā ir kādas trakas attiecību drāmas liecinieces. piemēram, kāds, iepriekš nebrīdinot, nāca ciemos pie drauga/draudzenes slīcināt bēdas par šķiršanos no sava romantiskā partnera, bet, pirms nokļūt galā, pa logu pamanīja, ka ex-romantiskais partneris un neinformētais namatēvs nododas kādām nepiedienīgām kopīgām izpriecām (piemēram, jūsmīgi būvē trīs metrus augstu piparkūku pizas torni), un bija tik šokēts, ka skriešus metās prom, atstājot vīna pudeles. un tā tālāk. par šito es drošvien vēl ilgi domāšu.