šodien diezgan nejauši nonācu koncertā, kurā izpildījās ansamblis, kurš, lai gan ļoti evolucionējis un pilnīgi nomainījis stilu un sastāvu, savulaik kopā ar manu pirmo ansambli izlikās par kori; braucām uz beļģiju un nocopējām krutas balvas, un vēl tapām uzaicināti uz japānu, kur, tāpat apvienojušies un sadabūjuši sponsorus, arī gadu vai divus vēlāk aizbraucām. grūti noticēt, bet pavasarī, šķiet, kopš tā beļģijas brauciena būs pagājuši piecpadsmit gadi (ja kļūdos, tad tikai četrpadsmit), es katru reizi jūtos pārsteigta, kad saprotu, cik ilgi jau esmu nodzīvojusi un cik ilgi jau puslīdz apzināti daru visādas lietas ar savu dzīvi. un, ja nenotiks nekas negaidīts (pasaules gals vai arī vienkārši kāds meteorīts nenositīs), tad aizvadīta vēl tikai mazākā daļa. cik tas ir ārkārtīgi burvīgi un aizraujoši.

smieklīgi arī, ka vienā no izliktajām bildēm, kam tā kā būtu jāreprezentē evolucionējušā ansambļa pagātne, atradu sevi - attēlā vispār, šķiet, bija tikai mana ansambļa meitenes (bet, protams, piedodama kļūda, mainījušies sastāvi un vadītāji, kā gan lai viņi zinātu, ka vecajās bildēs ir arī nepiederīgi bērneļi), sašķobītām, smejošām sejām priekšplānā, un fonā es, atspiedusi galvu plaukstā, lūkojos kaut kur projām.