prieks uzdzirkstī un sprakst kā brīnumsvecīte un kuļ
ar zelta karoti un saputo kā debesmannu pāri
iet kā miestiņš salds kas izlauzies no kannas


šaubas nogurdina sašūpo kā vētra kuģi pakrītu pie
patiesības sliekšņa ilgi zemē vārtos šūpo šau-
bas met un sviež kā tenisbumbiņu pret sienu
garām vārtiem

kauns rīkojas kā bende viduslaikos uz sārta kurina
lai uguns mēles kož un plaucē vaigus

naids iznīcina nokauj visu dzīvo pamet aklu ceļ-
malā ar izpostītu sirdi kurlu atstāj piedošanu
nesadzirdu

vienaldzība atsvešina adara par leduspuķi aizaug taciņas
un izsīkst ceļi nekopti grūst tilti apledo bet
viena alga nesaredz neko

mīlestība spārnus dod un zemi pietuvina debesīm ir
neprātīga sevi ziedo glābj sasilda un dziedē visu
piedod kā Dievs tik neuzminama tai ceļš uz
mūžību ir zināms






(oriģinālajā layout gan starp katra pantiņa pirmo vārdu un pārējo tekstu bija tāda liela, milzīga pauze, bet es nemāku izdarīt tā, lai tas šeit saglabājas - tā pauze vnk aiziet nebūtībā)

lūk tā, tādas man agrīnās jaunības dzejoļu izvēles. bet jau tad man likās, ka tā daļa par mīlestību ir pfffft.
man vispār liekas, ka teikt "mīlestība ir" un tad kaut ko, ir ļoti riskanti - either iznāk kaut kas ģeniāls (like (hāāh) "mīlestība ir tad, kad,ja meitene puisim pasaka, ka viņam ir smuks krekls, viņš visu laiku valkā tikai to") vai kaut kas, atvainojiet, briesmīgs. tas vispār ir tāds temats, par kuru, man liekas, šitā (definitīvi or sth) izteikties ir, nu, nu, maziespējami. but maybe it's just me.