tie, kas ar mani regulāri komunicē, noteikti pamana, ka es ļoti bieži iztēlojos visādus smieklīgus/dīvainus scenārijus lietām, kas "varētu notikt", un lielākoties ar tiem arī dalos. tas vienkārši ir tas, kā mans prāts strādā, es iztēlojos. ātri, bieži, daudz. es domāju, ka tas, kas nosaka šo manu īpašību, noteikti arī saistīts ar to, cik daudz un spilgtus sapņus es redzu un cik labi tos bieži atceros. bet tai pat laikā, es šos scenārijus izjūtu kā pilnīgi atšķirīgu kategōriju no, nez, puslīdz reālistiskiem plāniem (kas, protams, var būt pagaidām-nerealizējami (kā wunderbārs) un tā rezultātā izklausīties pēc nereālistiskajiem scenārijiem, nu, kā, piemēram, izdot grāmatu, ko neviens nevar izlasīt utt). un es nekad nepiedāvāju konkrētas, reāli iespējamas lietas, ja neesmu gatava make good on my word, kas arī noteikti ir cēlonis daļai vilšanos, ko piedzīvoju. jo citi cilvēki laikam vismaz reizēm citādi jūt/veido atšķirību starp joku scenāriju a la "mēs varētu aizlidot kosmosa un audzēt astoņkājus, kurus pārdot bagātiem citplanētiešiem" un scenāriju "mēs varētu satikties un iedzert tēju" - es otro nekādi nevaru uztvert tāpat, kā pirmo, bet, šķiet, citi reizēm var. un, protams, ir dažādas patiešām pelēkās zōnas - piemēram, ja "mēs varētu satikties un iedzert tēju" teiktu kāds, kurš dzīvo otrā pasaules malā. tas tikpat labi var būt joku scenārijs, kā sākums plānam braukt ciemos. un šādas pelēkās zōnas man nepatīk, jo pietiekami daudz reižu atkārtojot vienu šādu neviennozīmīgu scenāriju, ir ļoti grūti nesākt to šķietami patvaļīgi ierindot vēlajamā kategōrijā.