tātad. es zinu, ka šis nevienu neinteresē, bet tas šobrīd ir manas dzīves centrālais (ō jā! jo līdz piektdienai nav skolas), umm, notikums.

man pamazām sāk likties, ka varētu gadīties, ka es esmu vēl nesaprātīgāka, nekā man iepriekš likās, un ka mēģinu salikt kopā nesaliekami dažāda biezuma audumus. BET! es ticu veiksmei! (šitas kaut kad rādījās kaut kādam meklētājam kā alternatīvais klik, ne?) un es ceru, ka mana lieliskā iztēle un viltība ļaus tikt galā arī tad, ja audumu biezumu dažādums būs problemātisks, jo, sasodīts, tas oranžzaļgani rūtainais lakats IR jāiešuj kleitai pašā vidū, nu ir, ir!

te arī centrālais notikums beidzas. kleita šobrīd ~3daļpabeigta, negribu sanaidoties ar kaimiņiem (kautgan, 1)viņi mani jau tāpat ienīst 2)kamēr viņi nezina, ka tā esmu es, ko viņi ienīst, lai jau nīst!), tāpēc turpināšu rīt. cerams, līdz pabeigšanai (:



in other news (gosh, šitā man liekas visu laiku amizantākā linking phrase), mani pamazām pārņem šausmīgas tukšumstagnācijasbailes. par to, ka - ko tad, nu ko tad, ja manas kreatīvās enerģijas spēj darboties vienlaicīgi tikai vienā virzienā un ja nu tagad, kad es aktīvi šūšu sev un citiem kleitas un svārkus, un bikses, un kreklus, es vairs vispār.neko.nespēšu.uzrakstīt
then again, šitādas domas jau uznirst no dzelmēm katru mēnesi or so, un, kad šī sajūta ir sasniegusi kritisko masu, tad, tad, tad, nujā, notiek. bet man vienmēr, vienmēr ir bail, ka pēkšņi tas tā paliks un viss, un mani zīmulīši un pildspalviņas ražos tikai analītiskus/konspektīvus/whatnotbetskolas tekstus. nu lūdzu, lūdzu, diženais KautKāGars, izdari tā, lai es nejūtos vienmēr tik nobijusies. tas vispār nogurdina.

atgādināja kaut kādu dzejoli, ko sensensen mācījos skolai skaitīšanai (jā, es biju no oriģinālajiem bērniem, kas skaita tādu autōru dzejoļus, ko pat skolotāja varbūt nav dzirdējusi. then again, man pamatskolā bija draņķīga literatūras skolotāja, kas bija arī klases audzinātāja, ar viņu kaut kas nebija gluži kārtībā, man šķiet, viņa bija zombijs),
autore, man šķiet, bija mirdza, bet, 1) varu kļūdīties 2)kā parasti, uzvārdu neatceros
nujā, tātad, bija tas dzejolis un un un
tur bija tā
(man šķiet, ka tā)


šaubas nogurdina, sašūpo kā vētra kuģi, met un sviež kā tenisbumbiņu pret sienu


un vēl viskautkā. vispār, jāaiziet pie vecākiem, jāpaņem tā grāmata (pat vizuāli vāku atceros, re, kā!) un jāieliek te pilnais dzejolis, tajā bija kaut kas labs un kaut kas banāls, man šķiet, bet es to atcerējos, un tāpēc tam ir kaut kāda nozīme.

un vēl, tagad (nu, patiesībā jau ilgāku laiku) es pilnīgi noteikti zinu, ka mani draugi kultūras periōdiku nelasa. tā-ja.

un tagad, tākā, pavisam tagad, tūliņ būs tā - es iešu gulēt un izbaudīšu apziņu, ka rītdien NAV jāsvempjas augšā kādu stundu agrāk, lai tiktu klāt datubāzēm, lai rakstītu eseju, jo LU VPN pa nakti nevar izveidot. es izbaudīšu apziņu, ka rīt VISPĀR nav dezignēta augšācelšanās laika. murr murrr murrr.

P.S. vissvarīgākā lieta pēdējā ilgā laikā -
manu sirsniņu silda doma par kolektivizāciju svētdien. kaut ko vienkāršu un mājīgu tad, jā. galu galā, sen nav gadījies.
visus pārējos pasūtīt SIMTS KILOMETRUS PROM, izslēgt mobilos telefōnus un vārtīties manā milzīgajā gultā ar manu visilgtermiņiskāko attiecību partneri mesiju. padomā, vairāk kā pusi mūža jau vispār mēs tākā būtu kopā. gandrīz divas trešdaļas pat. un pat bez asinsradniecības.