...dzīve · pauzē...

es vienreiz stāvēju viņam blakus tramvajā. naktī.
viņam kājās bija pavisam vienkārši balinātie džinsi. tajos ievērta brūna josta.
pelēk-meln-strīpains džemperītis raudzījās pa spraugu, ko radīja brūna ādas jaka.
skaista jaka. nudien. vienkārša, ar pāris kabatām- tieši kā man patīk.
un galvā cepure. tāda kā hūte.
viņš izskatījās pēc Sinatras jaunībā. nudien.
un es viņā iemīlējos...
ne jau speciāli... tā gadījās. jo viņš ir tik skaists. ar skaistu balsi.
tā mēs kopā braucām. braucām apmēram pusi no stundas.
viņš ik pa brīdim paķīķerēja uz mani un uzvilka savu šķeļmīgo smaidu. viņš bija piedzēries.
bet es viņā iemīlējos. nudien.
tramvajs apstājās pieturā. tajā pirms cirka. un viņš izkāpa. viss.
pēc tam es viņu satiku tikai Privātās Dzīves lapas pusēs.
es ļoti bieži iemīlos svešiniekos. nopietni.
un uz kaut kādu to mazo brīdi mana sirds pieder pilnīgam svešiniekam. nudien.

es zinu, ka ir kaut kāda paralēla pasaule, kaut kāds paralēls tramvajs, kaut kāda holivudas filma,
kurā tā briļļainā meitene arī kāpj arī tur pirms cirka. un paslīd uz ledus.
un viņu noķer skaists vīrietis, skaistā, brūnā ādas jakā.
un viņi neprātīgi iemīlas. viņi ir no dažādām pasaulēm un visi liek viņiem šķēršļus.
bet pēc apmēram stundas un trīsdesmit, piecdesmit minūtēm viņi paliek kopā uz mūžiem.
un rēgojas no Privātās Dzīves lapām laimīgi kopā. nudien.