Vienkāršāk rezumējot šos divus iepriekšrakstītos teikumus, gribu teikt, ka cilvēks ir tāds, par kādu to pataisa apkārtējie. Patīk vai nē, bet tā ir. Un es neticu pļāpām, ka "apkārt notiekošais uz mani neatstāj nekādas pēdas, citu ilgstoši priekšstati un uzstādījumi mani neietekmē". Ietekmē.
Ja kāds ilgstoši tiek saukts par sliņķi, maitu, egoistu, iedomīgu, tad par tādu arī paliksi, pat, ja tā nav, pat, ja to pasaka aiz muguras.
Jo tā ir vieglāk. Gan sev, gan citiem. Nav vismaz jākļūst par idiotu, kurš spirināsies, pierādot pretējo un citi varēs gandarījumā nomierināties.