:
Divus gadus biju bez savām labākajām druškām. Vakar beidzot bija lielā diena,kad abas ir tepat un uz palikšanu. Neskatoties uz nepārtraukto kladzināšanu, ķiķināšanu, tarkšķēšanu, ik pa brīdim vienkārši klusēju un jutos jocīgi. Pēkšņi sajutos kā veca piepe, jo kā vakardienu atceros trīs gadu vecu vēsturi, tās sajūtas, notikumus un to,kā ir tagad. Kā diena pret nakts. Liekas, ka pagājuši vismaz 10 gadi un atceros jaunību un to,kā šis laiks mainījis cilvēkus. Klausījos no malas visu šo situāciju, kad tapat kā pirms 3 gadiem ar vinčiku sēdējām ar cīgu zobos,bet atšķirībā no tā,kā bija, tagad pie muguras kāds slotas kātu piesējis, kas traucē būt tikpat brīvai, vieglprātīgai un ērmīgai. Kā tikai nieka divi gadi vienatnē ir mani mainījuši un patiesībā tas uzdzen skumjas. Gribas atpakaļ to visu, bet tas nozīmē mainīt savu dzīvi pa 180 grādiem.
Pēkšņi gribas sakravāt mantas un teikt čaaauuuuu, es eju atpakaļ baudīt dzīvi bezrūpībā. Zosāda uzmetas, kad uzmācas doma, ka varbūt nemaz nejūtos gatava tam,kas notiek šobrīd. Kāpēc gribas ķiķinot sadoties rokās ar otru un svārkiem plīvojot, galopā lēkt pa Vecrīgas ieliņām vieglā tvanā bez saistībām, atbildības un brīvību matos.
Pārskatīju vecās bildes, kur trijatā centāmies ielīst kadrā, kur acīs vēl bija mirdzums, smiekli un domas tikai par šodienu. Atcerējāmies vecos laikus un nevienai neredzot noslaucīju asaru.
Patiesībā šobrīd paliek bail no tā, ka varbūt esmu iekāpusi ne tajā vilciena vagonā, jo tāpat nav pārliecības, ka tas aizvedīs uz to,kas ir katras bezrūpīgās un naivās meitenes sapnis. Ja reiz nav pārliecības, varbūt izkāpt jau laicīgi. Fuj. Es tiešām nebiju gaidījusi, ka šī nedēļas nogale atstās tādu pēcgaršu, jo negribas vairs neko. Negribas darīt rītdienas ieplānotos darbiņus, negribas te palikt. Gribas sūtīt visus dirst. vāks.. cerams pārejoši
Pēkšņi gribas sakravāt mantas un teikt čaaauuuuu, es eju atpakaļ baudīt dzīvi bezrūpībā. Zosāda uzmetas, kad uzmācas doma, ka varbūt nemaz nejūtos gatava tam,kas notiek šobrīd. Kāpēc gribas ķiķinot sadoties rokās ar otru un svārkiem plīvojot, galopā lēkt pa Vecrīgas ieliņām vieglā tvanā bez saistībām, atbildības un brīvību matos.
Pārskatīju vecās bildes, kur trijatā centāmies ielīst kadrā, kur acīs vēl bija mirdzums, smiekli un domas tikai par šodienu. Atcerējāmies vecos laikus un nevienai neredzot noslaucīju asaru.
Patiesībā šobrīd paliek bail no tā, ka varbūt esmu iekāpusi ne tajā vilciena vagonā, jo tāpat nav pārliecības, ka tas aizvedīs uz to,kas ir katras bezrūpīgās un naivās meitenes sapnis. Ja reiz nav pārliecības, varbūt izkāpt jau laicīgi. Fuj. Es tiešām nebiju gaidījusi, ka šī nedēļas nogale atstās tādu pēcgaršu, jo negribas vairs neko. Negribas darīt rītdienas ieplānotos darbiņus, negribas te palikt. Gribas sūtīt visus dirst. vāks.. cerams pārejoši