: naktsputni
Laikam jau tomēr klasificēšana pa cīruļiem un pūcēm attiecas arī uz mani. Acīmredzot pieņēmums par pūces būšanu nav vis vienkārši izlaidība un kašķa meklēšana, bet tīrākā patiesība. Jau sen biju piemirsusi, kā tas ir, kad pārņem aktivitātes un enerģijas vilnis, kad smadzenes darbojas kā pukstens un spēj tik izsekot domu gājieniem līdzi. Līdz šim šos brīžus apspiedu jau gultā zem segas esot, ar domu-guli taču, ir nakts. Lai no rīta celtos ar grūtībām, jo puse nakts pavadīta enerģijas slāpēšanai un dienu pavadītu pusmiega stāvoklī, kad miegs nenāk, bet spēka un vēlmes pieķerties kam jēdzīgākam arī nav.
Šoreiz metu malā visus gulēšanas jautājumus un domāju izmantot šo stāvokli, lai mestos no gultas ārā, sēstos pie datora un saklibinātu niekus skolai, ko dienas gaišajā pusē sit vai nost, izdarīt nespēju.
Jā, nakts ir mans laiks. Neaprakstāma eiforijas sajūta, kura zūd līdz ar pirmās gaismas parādīšanos. Eh, cik sen nebija tas piedzīvots tikai tāpēc vien, ka normālajiem ir citāds darba cikls un nekas cits neatliek kā gulēt un darīt līdz ar vairumu.
Uz brīdi izbaudu šo ekstāzes stāvokli, kad apkārt valda pilnīgs miers, gaiss ārā ir svaigāks, laiks rit daudz mierīgak un šķiet, ka viss laiks pieder man vienai. Nav garām braucošu automašīnu, klabināšanās aiz loga. Nakts kafija garšo daudz labāk par rīta kafiju un mūzika ir vienkārši fantastiska. Jebkāda. Brīdis, par kuru nevienam nav jāatskaitās, ko padarīji, cik daudz un kā. Pilnīga brīvība un jebkas ir aiz laba prāta un līdz ar to nepiespiesti. Pats no sevis.
Tikai nekādi nespēju izskaidrot un aprakstīt to sajūtu, kad pamazām visi mostas un sāk rosīties. Tāds iekšējs emocionāls noriets, burvības izzušana un kaut kā pavisam parasta un vienmuļa atkalatsākšanās. Rutīnas turpināšanās.
Dīvaini, ka laiks no vieniem līdz četriem parasti paiet nemanot, bet paspēt tomēr var tik daudz. Lai vai kā, laika man vēl ir un kaut vienreiz viss būtu vieglāk pakārtojams pūces ritmam.
Laikam jau tomēr klasificēšana pa cīruļiem un pūcēm attiecas arī uz mani. Acīmredzot pieņēmums par pūces būšanu nav vis vienkārši izlaidība un kašķa meklēšana, bet tīrākā patiesība. Jau sen biju piemirsusi, kā tas ir, kad pārņem aktivitātes un enerģijas vilnis, kad smadzenes darbojas kā pukstens un spēj tik izsekot domu gājieniem līdzi. Līdz šim šos brīžus apspiedu jau gultā zem segas esot, ar domu-guli taču, ir nakts. Lai no rīta celtos ar grūtībām, jo puse nakts pavadīta enerģijas slāpēšanai un dienu pavadītu pusmiega stāvoklī, kad miegs nenāk, bet spēka un vēlmes pieķerties kam jēdzīgākam arī nav.
Šoreiz metu malā visus gulēšanas jautājumus un domāju izmantot šo stāvokli, lai mestos no gultas ārā, sēstos pie datora un saklibinātu niekus skolai, ko dienas gaišajā pusē sit vai nost, izdarīt nespēju.
Jā, nakts ir mans laiks. Neaprakstāma eiforijas sajūta, kura zūd līdz ar pirmās gaismas parādīšanos. Eh, cik sen nebija tas piedzīvots tikai tāpēc vien, ka normālajiem ir citāds darba cikls un nekas cits neatliek kā gulēt un darīt līdz ar vairumu.
Uz brīdi izbaudu šo ekstāzes stāvokli, kad apkārt valda pilnīgs miers, gaiss ārā ir svaigāks, laiks rit daudz mierīgak un šķiet, ka viss laiks pieder man vienai. Nav garām braucošu automašīnu, klabināšanās aiz loga. Nakts kafija garšo daudz labāk par rīta kafiju un mūzika ir vienkārši fantastiska. Jebkāda. Brīdis, par kuru nevienam nav jāatskaitās, ko padarīji, cik daudz un kā. Pilnīga brīvība un jebkas ir aiz laba prāta un līdz ar to nepiespiesti. Pats no sevis.
Tikai nekādi nespēju izskaidrot un aprakstīt to sajūtu, kad pamazām visi mostas un sāk rosīties. Tāds iekšējs emocionāls noriets, burvības izzušana un kaut kā pavisam parasta un vienmuļa atkalatsākšanās. Rutīnas turpināšanās.
Dīvaini, ka laiks no vieniem līdz četriem parasti paiet nemanot, bet paspēt tomēr var tik daudz. Lai vai kā, laika man vēl ir un kaut vienreiz viss būtu vieglāk pakārtojams pūces ritmam.