Negāciju Miskaste

Arhivētais

7. Oktobris 2009

15:27: Dvēselīte kliedz pēc kolas bundžiņā un viss pārejais astralais ķermenis brīnumainā kārtā jūtas pat neierasti labi. Pavēroju Tv un diemžēl jāsamierinās ar mulfilmām. Pavisam noteikti multfilmu vecums nav vēl pāri un skatos ar, bet kaut kā ātri apnīk ar lineālu zīmētie tēli un ķīniešu gudrības. Pārslēdzu kanālu, bet tur nakamā multfilma, kura manai samaitatajai uztverei liekas mazliet pat pedofīliska, jo citādi nespēju saprast, kā jātulko tas, kas vīriešu kārtas profesors pašrocīgi uztaisa (kā noprotu mēģenē) trīs meitenītes. Nezinu, ko tobrīd domajis šīs idejas autors, bet man jau šķiet, ka to visu varēja pasniegt citādak. Kaut vai būtu radijusi normālu ģimeni, kur māte grūtniecības laikā sastapās ar kimikāliju X, kā rezultāta izauga 3 mutantu bērni ar superspejām. Bet te vīrietis un trīs meitenītes, kuras nav pat viņa meitas.
Bet šitā pedofīliskāmultene tomēr manī rada daudz dziļāku domāšanas procesu par pasācienu 2 stundu garumā, turklā dzimtajā valodā, pēc kura man vienalga jāprasa-kas tur vispār notika un ko tur runāja, lai arī atrados turpat, kur visi pārejie un dzirdeju tiesi to pašu, ko citi blakus esošie. Kaut ko jau tomēr varbūt saprotu, bet žēl, ka ne tai virzienā, kurā nepieciešams

18:39: Bet šobrīd manā ķirbī mācās virsū domāšanas un izvērtēšanas process. Lai cik ļoti dažkārt negribētos sevi noslanīt kā nepaklausīgu bērnu un lai cik ļoti nenomocītu filozofiskie eksistences jautājumi, gribas sist ar kāju pret zemi un teikt-pietiek. Neskatoties uz visu, esmu pelnījusi vairāk. No vienas puses pati vien vainīga, no otras, prāta pastāveja iespēja, ka nekas jau nav zaudēts un viss vel būs, tomēr, ja paskatās ta kritiski, tad vilciens aizgajis un vairs nebūs. Dzīvo tik nost vai velc visam svītru pāri.
Gribas izraut draudzeni cauri ekrānam un tā no sirds izstāstīt savu sāpi. Pietrukst emocijas, kaisles, sajūsmas un ilgas. Varētu jau gudri dirst, ka to visu pats vien var radīt, bet cik ilgi sitīs pa pakaļu tam slinkajam ēzelim, kurš ies savu ierasto gaitu un nekustēs ātrāk kaut dirsā jau rieva izdauzīta. Ar žēlu nopūtu un nostaļģiju atceros patīkamo satraukumu un lēcienu debesīs, kas saņem tieši to pašu pretī. Neziņu, patīkamo intrigu, no kuras pat nelabums uzmācās.
Mēģinu definēt pāris lietas. Vai tagad ta būtu tīrākā gļēvulība un samierināšanās vai tomēr veselais saprāts, kurš nemetas nezināmajā. Man kā parasti trūkst motivācijas,lai viena sāktu un bailes, ka sākot nav jāsaprot, ka beigtam zvirbulim caur dirsu mēginu iepūst dzīvību

Powered by Sviesta Ciba