: pzd
Rauj uz augšu, kad jāklausās runu no leiputrijas dziļākā apvidus. Žēlot vai apgaismot? Vai varbūt ignorēt? Mans aprobežotais prāts izvēlas iet gulēt.
Rauj uz augšu, kad jāklausās runu no leiputrijas dziļākā apvidus. Žēlot vai apgaismot? Vai varbūt ignorēt? Mans aprobežotais prāts izvēlas iet gulēt.
: pzd
par miegu var aizmirst. Tai vietā kurinu jau n-to cigareti līdz nelabumam, bet mana nevērtīgā un nekam nederīgā būtība atsakās izlikties par vēl stulbāku smaidīgu aitu, kas nospļausies un kratīsies vienreiz gultas virzienā. Virzienam nav ne vainas, tikai tā vēlme apsīkusi līdz mikroskopiskam lielumam, ka jebkurš mikrobs, kuram nav slinkums, to apēdīs pavisam. Sitiet mani nost, ja vien tas nebūs sāpīgi, jo dažkārt liekas, ka no glītas kapu kopiņas kapos, no manis būs lielāka labuma. Mazvērtības kompleksi?Nedrošība? Es to vairāk sauktu par atziņu, ka viss ir forši, ja vien atrastos cita laikā, citā vidē un darītu ko pavisam citu. Tur, augšā kāds ielaida kļūdu un man iesmērēja pašreizējo esamību? Jā, tas nomierina, ka TUR arī darbojas radības, kam abas rokas-kreisās un smadzeņu vietā iestādītas plaušas..turklāt mazliet nopīpētas. Es kaut kā ārkārtīgi mīlu sevi, tomēr viss būtu vēl jaukāk, ja mani atstātu uz vientuļas salas. Vienai tā kā būtu ok, bet tikai nelieciet dzīvot man sabiedrībā, nelieciet man klausīties, runāt, stāstīt un kur nu vēl apzināties kāda klātesamību. Laba sieva, laba draudzene, jauka māte (pat bail tādus vārdus prāta ielaist), jauka mīļākā? Pēdējais padodas vislabāk, tikai žēl, ka tas kārtejo reizi patukšo mani pašu un agrak vai vēlāk labāk sēžu ar cigareti zobos un izbaudu to mieru, kāds iestājās telpā, kad visas atliekas pagodina mani ar savu aizvākšanos. Tomēr apkārtējie uzspiež normu, ka vienam būt nozīmē vai nu pārlieku lielas prasības vai pasu pataisa par pēdējo draņķi. Bet draudzenes statuss jau vien mani smacē, ka pat vēders sagriežas un trīcošā roka grābj kārtējo nikotīna devu. Kādi ir mani pienākumi? TIESĪBAS? Kas no manis tiek gaidīts un ko cilveki pieņēmuši gaidīt no otra? Šķirstot kārtējo Cosmo,vispārpārpieņemtie noteikumi ir skaidrs....tas tā rezumējot līdz pāris rindkopām, ko vairums sieviesveidīgie radījumi maļ savās safrizētajās galviņās. Nē, nu ir ok, tikai mēnesis ir maksimālais, ko mani vājie nervi spēj turēt. Pārējais laikam palicis aiz kadra un netiek man parādīts. Sukas jūs tādi, būtu vismaz pamācību iedevuši un vispār apskaidrojuši, ko es te velns parāvis daru. Dzīvot apnicis, tas ir skaidrs. Metiet uz vientuļas salas un izdzēsiet jebkādu pagātnes informāciju no manām apputējušām smadzenēm, īpaši kur iesaistīti cilvēki. Spoguli gan ņemu līdzi, lai varu patīkminaties par sevi un to, cik es forša viena tāda uz šīs saulainās planētas
par miegu var aizmirst. Tai vietā kurinu jau n-to cigareti līdz nelabumam, bet mana nevērtīgā un nekam nederīgā būtība atsakās izlikties par vēl stulbāku smaidīgu aitu, kas nospļausies un kratīsies vienreiz gultas virzienā. Virzienam nav ne vainas, tikai tā vēlme apsīkusi līdz mikroskopiskam lielumam, ka jebkurš mikrobs, kuram nav slinkums, to apēdīs pavisam. Sitiet mani nost, ja vien tas nebūs sāpīgi, jo dažkārt liekas, ka no glītas kapu kopiņas kapos, no manis būs lielāka labuma. Mazvērtības kompleksi?Nedrošība? Es to vairāk sauktu par atziņu, ka viss ir forši, ja vien atrastos cita laikā, citā vidē un darītu ko pavisam citu. Tur, augšā kāds ielaida kļūdu un man iesmērēja pašreizējo esamību? Jā, tas nomierina, ka TUR arī darbojas radības, kam abas rokas-kreisās un smadzeņu vietā iestādītas plaušas..turklāt mazliet nopīpētas. Es kaut kā ārkārtīgi mīlu sevi, tomēr viss būtu vēl jaukāk, ja mani atstātu uz vientuļas salas. Vienai tā kā būtu ok, bet tikai nelieciet dzīvot man sabiedrībā, nelieciet man klausīties, runāt, stāstīt un kur nu vēl apzināties kāda klātesamību. Laba sieva, laba draudzene, jauka māte (pat bail tādus vārdus prāta ielaist), jauka mīļākā? Pēdējais padodas vislabāk, tikai žēl, ka tas kārtejo reizi patukšo mani pašu un agrak vai vēlāk labāk sēžu ar cigareti zobos un izbaudu to mieru, kāds iestājās telpā, kad visas atliekas pagodina mani ar savu aizvākšanos. Tomēr apkārtējie uzspiež normu, ka vienam būt nozīmē vai nu pārlieku lielas prasības vai pasu pataisa par pēdējo draņķi. Bet draudzenes statuss jau vien mani smacē, ka pat vēders sagriežas un trīcošā roka grābj kārtējo nikotīna devu. Kādi ir mani pienākumi? TIESĪBAS? Kas no manis tiek gaidīts un ko cilveki pieņēmuši gaidīt no otra? Šķirstot kārtējo Cosmo,vispārpārpieņemtie noteikumi ir skaidrs....tas tā rezumējot līdz pāris rindkopām, ko vairums sieviesveidīgie radījumi maļ savās safrizētajās galviņās. Nē, nu ir ok, tikai mēnesis ir maksimālais, ko mani vājie nervi spēj turēt. Pārējais laikam palicis aiz kadra un netiek man parādīts. Sukas jūs tādi, būtu vismaz pamācību iedevuši un vispār apskaidrojuši, ko es te velns parāvis daru. Dzīvot apnicis, tas ir skaidrs. Metiet uz vientuļas salas un izdzēsiet jebkādu pagātnes informāciju no manām apputējušām smadzenēm, īpaši kur iesaistīti cilvēki. Spoguli gan ņemu līdzi, lai varu patīkminaties par sevi un to, cik es forša viena tāda uz šīs saulainās planētas