:
Kārtējo reizi gribas jautat, kāpēc sīkumi aizņem tik daudz laika? Kāpēc nogurstu domāt, bet kad nedomāju, nogurstu vēl vairāk? Kāda gan starpība, ko daru, ja uz šo jautājumu pati cenšos sev atbildēt? Kāpēc mājasdarbi netiek pamanīti līdz brīdim, kad tie vienkārši nav padarīti? Kāpēc iekšas griežas uz āru, kad vai no ādas gribas izlīst tāpēc vien, ka pāris reizes diennaktī uzmācas vēlme kādam galvu iebāzt cepeškrāsnī un mīļi pavaicāt-vēl jautājumi? Kāpēc man patīk pa ielu iet vienai un paciešu kā zobusāpes kādas paziņas vai pat draudzenes nejaušo sastapšanu? Kādēļ gan es sāku neieredzēt zvanoša telefona skaņu? Kāds poltergeists mani apsēdis, ka meklēju blusas savā tik glītajā kažociņā???? Un visbeidzot, kāpēc ar visu to, ka pašreiz labprāt vēlos realizēt piekto punktu, es jūtos tik sasodīti labi un apmierināta ar dzīvi? Žēl tikai, ka koncentrēšanās spējas nogriestas līdz minimumam un grūti pievērsties tik radošam procesam kā drēbju gludināšana. Par ko vērienīgāku pat domāt nesāku, galu galā mans deviņdienu "esnekonevaru" mazliet ievilcies. Nepiep.. man, jo gribas pašai sev paņerkstēt, cik tizla esmu, bet lai tikai kāds pamēģina pateikt to pašu-bez cepeškrāsns man ir vēl pāris slimīgas fantāzijas.