- Jāņi un ezotērika
- 6/22/12 09:12 am
-
Modris Slava ezoteriķis, mākslas zinātnieks
Savā dziļākajā būtībā Jāņi nav nedz auglības svētki, nedz Saules gaismas svētki. Jāņi ir Tumsas mistērija – tās Tumsas, kas ir aiz gaismas, kas ir gaismas Avots. Šajā Tumsā ir slēpti visa cēloņi, lielākie esības noslēpumi, par kuriem blāva nojausma ir pieejama tikai diženākajiem no cilvēkiem. Melns disks – melnā Saule – ir augsta Iesvētītā simbols, kura dvēsele jau ir pacēlusies garā. Ezoterikā tādu Iesvētīto sauc par 4.pakāpes (Krustā Sišanas jeb Lielās Atsacīšanās Iesvētīšanu pieņēmušo) Iesvētīto jeb Arhatu.
Krauklīts sēž ozolā
Zelta kokles rociņā... *
Jānīts sēd ozolā,
Zelta kokles koklēdams...
Hinduisma tradīcijā augstāko Uguni sauc par Kāli Agni – Melno Liesmu.
Tikai Arhatam ir cerība un iespēja atbrīvoties no reinkarnācijas apļa – gūt 5. jeb Augšāmcelšanās Iesvētīšanu, kas viņam atver Dieva valstības durvis, kurā vairs nav cilvēka rūpju un ciešanu.
Vārds "jana" sanskritā nozīmē riteni. Jānis ir cikla (riteņa) valdnieks. Viņš ir jebkura cikla sākums un beigas A un O; (alfa un omega). Jānis ir vārtu sargs, pa kuriem būtnes ielaiž cikliskajā reinkarnācijas riņķojumā un tad izlaiž (vai arī neizlaiž, ja cikla mērķis vēl nav sasniegts) no tā. Senajā Eiropā Jāņuguns bija kārts galā pacelts ratu ritenis, kura rumbā iekūra uguni.
Vēl senāks prototips Jānim ir no atlantiskā laikmeta nākusī "jan" un "iņ" zīme. Tā parāda sākotnējo Vienoto, kura iekšienē ir divi vienā, gan saplūduši viens ar otru, gan ar potenciālu iespēju atdalīties.
Arī senajiem grieķiem bija ezoteriska leģenda par to, ka ļoti senos aizlaikos katrā cilvēkā bija gan vīrietis, gan sieviete, viņiem bija četras rokas četras kājas, un viņi bija tik garīgi un vareni, ka bija līdzīgi dieviem Olimpā. Lai atbrīvotu Olimpu no pastāvošajiem draudiem, Zevs katru cilvēku sašķēla divos – vīrietī un sievietē, lai viņi dzītos viens pakaļ otram un liktu Olimpu mierā. Tā arī notika.
Šajā leģendā teiktais ir ezoteriska patiesība. Pirmās divas cilvēku Pamatrases bija androgīnas, t.i, divdzimuma, ēteriskas, ar ārkārtīgi augstu garīgumu, bet bez saprāta. "Krišana" blīvi fiziskajā matērijā un sadalīšanās dzimumos notika tikai trešās – lemuriskās – pamatrases laikā. Tā bija trešā, bet pirmā fiziskā, cilvēku rase uz Zemes. Tas notika pirms 18,5 miljoniem gadu. Mūsu mērķis tagad ir pacelties pirmo pamatrasu garīgajos augstumos ar apziņas – cilvēka dvēseles – attīstīšanu.
Ezoteriskajā terminoloģijā runājot, Jānis ir Tēvs cilvēka garam – dievišķajai dzirkstelei jeb monādei, un ir viendabīgs ar to. Tā kā cilvēka gars ir mūsu planētas Logosa (Dieva – Radītāja) sastāvdaļa, tad Jānis ir tas pats princips, kuru kristieši sauc par "mūsu Tēvu debesīs". Viņiem ir "Dieva bērni", mūsu tradīcijā – "Jāņa bērni", kas ir viens un tas pats.
Godinot un piesaucot Jāni, patiesībā mēs godinām un piesaucam Pasaules Kungu, Šambalas Valdnieku Sanatu Kumaru, kas ir mūsu planētas Logosa atspoguļojums ēteriski fiziskajā plānā. Sanats Kumara ir arī Kristus – Viedais Meistaru hierarhijas Galvas Skolotājs. Kristus ir pirmo divu iesvētīšanu Hierofants (Iesvētītājs), Sanats Kumara ir hieromants nākošajām trijām, un tikai ar Viņa lēmumu cilvēks neatgriezeniski pāriet Dieva valstībā, kļūstot par Viedas Meistaru.
Šambala ir augstākā "institūcija" uz mūsu planētas, vieta, "kur Dieva gribu zina" un uz kuru tiecas Viedas Meistari tāpat, kā cilvēki tiecas uz Viedas Meistaru hierarhiju. Šambala atrodas uz l. Varas un Gribas stara un, kā man šķiet, arī latviešu tautas dvēsele ir uz šī stara.
Ja vien mūsu tauta prastu labāk izmantot savas dvēseles potenciālu, ja vien tai būtu labāks kontakts ar to...
Kā mēs zinām, cilvēka dvēsele ir gara jeb monādes atspoguļojums; viņa pārstāv nevis gaismas avotu, bet gan gaismu apziņu, viņa ir Saules meita, kura, daudzas reizes iemiesojoties, krāj pieredzi, kā novadīt līdz fiziskajam plānam savu ietekmi, tā sagatavojot savus rīkus (fizisko, emocionālo un mentālo ķermeni) kā ceļu, lai fiziskajā plānā varētu ienākt un izpausties Pats Dievs – cilvēka dievišķais gars.
Jānīts sēd ozolā,
Zelta kokles koklēdams.
Kāp, Jānīti, no ozola,
Nāc manā sētiņā,
Nāc manā sētiņā,
Koklē savas zelta kokles.
Jāņa diena Svēta diena
Aiz visām dieniņām:
Jāņu dienu Dieva dēls
Saules meitu sveicināja.
Ezoterisko Jāņu jēga ir tik neizmērojami liela, ka to pilnībā, visos aspektos aptvert un izstāstīt ir gandrīz neiespējami. Par katru simbolisko atribūtu iespējams sarakstīt veselu traktātu: Jāņu siers un alus, pudele un ugunskurs, degoša riteņa laišana no kalna, papardes zieds, Jāņu sieva, vārti, bungas, zāles, ozollapu u.c. vainagi, utt. Ir jāizprot simboliskais domāšanas veids, simbola uzbūve, lai varētu visu pareizi saprast. Vai to visu zināja mūsu senči? Par senčiem vispār es šaubos, bet to noteikti zināja Iesvētītie, kas dzīvoja viņu vidū un mācīja tos.
Piemēram, Jāņu siers... Tā izgatavošanas procesā ir apslēpts pieredzes uzkrāšanas un apziņas attīstības simbols. Līdzīgi govij pļavā, kas norauj un apēd zāli un ziedus, cilvēks dzīves laikā daudz ko piedzīvo. Atgremojot atmiņā, viņš atlasa, ko ir vērts atcerēties, un pārējo aizmirst. Govs atkal no atgremotā ražo pienu. Ko mēs atceramies, to mēs analizējam, salīdzinām, izvelkam atziņas un pēc tām veidojam savu dzīves kārtību, radām ieradumus, no kuriem savukārt veidojas mūsu raksturs. Saraudzējot pienu un to karsējot, atdalot sūkalas, mēs iegūstam biezpienu, kuram pievienojam ķimeņu sēkliņas un iesienam sieru. Jogiem ir teiciens: "Sēsi darbību, pļausi ieradumu; sēsi ieradumu, pļausi raksturu; sēsi raksturu, pļausi likteni." Siers ir simbols raksturam, kas ir pieredzes galīgais rezultāts, un ķimeņu sēkliņas simbolizē likteni. Ja Jāņu sierā izmantotās ķimeņu sēkliņas vairs nav derīgas sēšanai, tad runa varētu būt arī par "sadegušajām sēklām" (sanskritā "dagda"), kuras simbolizē atbrīvošanos no karmas, kas notiek 4. Iesvētīšanas laikā, kurā sabrūk kauzāliskais – dvēseles ķermenis.
Citā aspektā tās var būt dzīvas un dīgtspējīgas sēklas, kas rāda, ka atbrīve no karmas nav sasniegta.
Jānīts kannu sadaudzīja
Pašā Jāņa vakarā;
Pēterītis, gudris vīrs
Tas mācēja sastīpot
Ar sudraba stīpiņām,
Ar dimanta nagliņām.
Manā uztverē gadskārtas svētku kopums simbolizē arī pilnu iemiesošanos – izmiesošanās ciklu, kurā laiks no Mārtiņiem līdz Meteņiem simbolizē fizisko dzīvi uz zemes; no Meteņiem līdz Lieldienām – pēcnāves dzīvi veļu saulē jeb Viņsaulē; no Lieldienām līdz Ūsiņiem – uzturēšanos augstākajos mentālā plāna apakšplānos (t.i., 4. un 5. apakšplānā; 4. – kauzālais jeb dvēseles ķermenis, 5. – cilvēka dvēsele pati), bet Ūsiņi iezīmē pāreju garīgajā pasaulē – Aizsaulē.
Visa procesa kulminācija ir Jāņi, kurā monāde (Jānis – Dieva dēls) novērtē sava atspoguļojuma – dvēseles (Saules meitas – apziņas) attīstības stāvokli un izlemj, vai viņa sūtāma atpakaļ uz zemes turpināt savas mācības, vai arī ir gatava atbrīvei, uzņemšanai Dieva valstībā.
Pēc manām domām, Jāņu svētku rituālam ir divas daļas, kuru šķirtni iezīmē Jāņu luktura jeb pūdeles iedegšana kārtsgalā. Šī uguns ir pati svētākā, jo simbolizē gara, Dieva uguni debesīs. Atcerēsimies, ka debesis ezoterikā nenozīmē telpu augstu virs galvas, bet gan visdziļāko iekšieni pašā cilvēkā un dievišķās, iekšējās pasaules.
Jāņu dienai un vakaram ir jāsimbolizē dvēseles šķīstīšanos pirms šī vissvētākā brīža – tikšanās ar Dievu, Tēvu debesīs – monādi. Jāņu zāļu plūkšanai dienā un vainagu darināšanai ir jāsimbolizē sasniegumi dvēseles attīstības ceļā. Vakarā nevajadzētu iztrūkt peldei ezerā vai upē, vai arī rasainā zālē – kailiem, jo kailums ir vēl viens dvēseles simbols, kamēr apakšveļa simbolizē veli, bet virsdrēbes – fizisko augumu. Arī pāri Jāņu ugunskuram senatnē lēca kaili, un es neredzu iemeslu, kādēļ cilvēki to nevarētu darīt arī tagad, ja viņi Jāņus svin tuvu cilvēku pulkā.
Šķīstīšanās aspektam ir tik liela nozīme Jāņu rituālā, ka, piemēram, lietuvieši Jāņus sauc par Rasas svētkiem. Ezoteriski šķīstīšanās nozīmē atbrīvošanos no absolūti visām egoistiskajām vēlmēm un tieksmēm, tātad arī no vēlēšanās dzīvot uz zemes, kas ir visu vēlmju māte. Tikai tad, ja tas izdarīts, dvēsele var uzkāpt debesīs, saplūst ar Jāni – monādi, un cilvēks ieiet Dieva valstībā, gūst atbrīvi jeb "atpestīšanu no ļauna", kā saka kristieši.
Pēc savas pieredzes varu teikt, ka visskaistākā Jāņuguns kārtsgalā nav tā, kas ir iesprostota mucā **, bet gan kā sakrauts neliels sārts uz resnāku pagaļu platformas, kas ir pacelta staba galā, tātad atklāta dzirksteļojoša uguns, un vislabāk to iededzināt nevis tūlīt pēc saulrieta, bet kad debesīs parādās pirmās zvaigsnes. Šo uguni var iedegt arī ar uguns bultu šāvieniem no loka.
Kad šī uguns ir izdegusi, Jāņu vakars ir beidzies, sākas Jāņu rituāla otrā daļa, nakts otrā puse, kas kopā ar Jāņu rītu ir veltīta Pērkonam (Baltkrievijā to vēl atceras, nākošo dienu pēc Jāņu nakts saucot par Pērkona dienu). Pērkons vienmēr ir pirmais – sākums jebkuram procesam. Pērkona simboli ir uz zemes iedegtie Jāņu ugunskuri, kurus iededz ar degošām pagalēm, kas ir nokritušas no Jāņa Luktura. Tas nozīmē, ka Jānis ir nolēmis dvēseli neielaist Dieva valstībā, viņa vēl nav gatava, tādēļ viņai jāturpina iemiesošanās riņķojums un jādodas atpakaļ uz zemes krāt pieredzi. Tiek iecerēts jaunās dzīves plāns, kura simbols ir lēkšana pāri ugunskuram. Vēl citi Pērkona simboli ir ozollapu vainagi; alus (dzīvotdziņas simbols) pretstatā sieram, kas pieder Jāņu rituāla pirmajai pusei; degošā riteņa laišana no kalna, kas parāda pakāpeniskās iemiesošanās sākumu, dvēseles došanos no jauna Zemes bēdu ielejā.
Jāņu rītā pēc nakts Saulīte rotājas trīskrāsaina (vai arī Jāņu naktī uzlec trīs saules, kā dažās dainās teikts). Ezoterikā cilvēka konstitūcijas pamatsastāvdaļas ir: monāde – triāde (Ātma – Buddhi – Manass, jeb monādes atspoguļojums mentālā plāna trijos augstākajos apakšplānos no septiņiem; cilvēka dvēsele ir zemākā no šiem trim, jeb Manass) – dvēsele – personība (ar viņas trim ķermeņiem jeb apvalkiem: mentālo, emocionālo un fizisko; pēdējam pieder arī ēteriskais ķermenis). Trīskrāsainā saulīte, kas nostājas Jāņu rītā, ir triādes simbols.
Tāds ir mans, ezoteriķa, viedoklis par Jāņu rituāla dziļāko jēgu. Protams, pastāv arī citas jēgas – katram pēc viņa apziņas. Manuprāt, Jānis nav vienkārša vīrišķā dzimumorgāna personifikācija, bet otrādi: lingams ir atdzīvinošā, jaunradošā spēka vai būtības universāls simbols, vajag tikai salīdzināt ar radniecisko indiešu kultūru, kurā lingams simbolizē Šivu, kas ir augstākā dievība indiešu trīsvienībā: Šiva (sagrāvējs) *** – Višnu (uzturētājs) – Brāma (radītājs). Ja jūs tā vēlaties, varat jau uzskatīt, ka Jāņi ir fiziskās auglības un apaugļošanās svētki, gluži nepareizi jau nebūs, kaut kādā zemā aspektā arī tā var būt, kopā ar piedzeršanos līdz nemaņai un šašlikiem... Senie latvieši gan Jāņos no seksa atturējās, tam bija veltītas Apjumības. Jāņos tikai noskatīja sev līgavu, nevis mīlējās ar viņu.
Jāņi ir garīgās apaugļošanās, garīgās savienošanās svētki, kas domāti kā sievišķā principa – dvēseles – un vīrišķā principa – gara – galīgā apvienošanās cilvēkā, kas ir cilvēka evolūcijas mērķis un noslēgums.
Starp citu, Jāņus jāsvin īsākajā naktī, nevis vēlāk, 23. jūnija vakarā un naktī. Manuprāt, šeit būtu jāmaina svinamās dienas datums, citādi būs jādara, kā līdz šim mēs esam darījuši svētījuši Jāņus divreiz – pirmo reizi īstos Jāņus (īsāko nakti) un otro reizi "tautas Jāņus". Pirmo reizi svētījot, parasti lietus nelija, ko nevar teikt pa otro reizi, 23 jūniju. Divas reizes svētīt Jāņus ir neloģiski un neatbilst dabas ritmam, kurā īsākā nakts ir tikai vienreiz gadā.
Un vēl, "līgo" nozīmē "Savienošanos", nevis "lai top", kā domā lībieši. Mūsu valodā ar šo jēdzienu ir saistīti arī tādi atvasinājumi kā "līgava"un "līgums". Senajiem romiešiem vārdam "līgo" bija divas nozīmes: 1) savienošana, sajūgšana kopā, sasiešana un 2) kaplis (kāts un trijstūrveida asmens apvienojums, kas var kalpot ari kā vīrišķā un sievišķā principa savienojuma simbols). "Relīgo" nozīmēja "savienošanu no jauna", no kā ari radās vārds "reliģija".
Manā uztverē jēdziens "Dievs" aptver trīs Logosus, jeb Dieva aspektus, no kuriem augstākais ir Pērkons, Seko Jumis – Laima, tad Jānis – Māra. Līdz ar to Jānis ir Dieva aspekts (kaut arī zemākais), nekas niecīgāks.
Vai, ļautiņi, redzējāt
Šīs pasaules kalējiņu ?
Tumsai kala bez uguns,
Spalvu lakta apakšā.
Piezīmes:
* Dainas ņemtas no prof. J.Endzelīna rediģētā krājuma "Latvju tautas dainas", R., 1928.-1932.
** T.i., visskaistākā, nevis varbūt simboliski visprecīzākā. Iespējams, ka muca, kurā ir "iesprostota" Jāņuguns, ir Jāņa sievas simbols, kura "pazūd" Jāņu vakarā. Šī "muca" iesākumā traucē saskatīt Jāņa uguni, redzamas ir tikai dzirksteles, kas izlido no mucas. Atcerēsimies, ka Jāņa luktura degšanas laiks simbolizē brīdi – visaugstāko brīdi – reinkarnacijas ciklā, kad cilvēks ir identificējies tikai ar monādi, dievišķo garu jeb Dievu, un pat dvēseli uzlūko tikai kā rīku. Tomēr arī atklātajai Jāņugunij staba galā ir pietiekami liela simboliska slodze. Dzirksteles no debesīs paceltā sārta gan ceļas debesīs, gan krīt uz zemes, tā parādot, kas notiek ar dvēselēm šajā izšķirošajā brīdī – tās vai nu aiziet Dieva valstībā, vai arī atgriežas uz Zemes.
Materiāls pārpublicēts ar laikraksta „Dziednieks” redakcijas laipnu atļauju.
(http://www.saulesjosta.lv/modules.php?op=modload&name=News&file=article&sid=366&mode=thread&order=0&thold=0)