ruukjelis

kāpēc visiem MAXIMAS ēdieniem ir specifiska smaka??? Esmu pārliecināta, ja man aizsietu acis un neko nesakot barotu ar MAXIMAS produktiem, es uzreiz pateiktu, no kurienes tie nāk.
Pēēēēēēē, nepatīk man tā smaka, kas iesūkusies ēdienā un jau kļuvusi par garšu, pēēēē... Un tik negaršīgus biezpiena plācenīšus ar jau augstākminēto smaku nekad nebiju ēdusi :(((

Attiecības starp cilvēkiem..., stīga, kas mūs saista vienu pie otra, kaut arī esam neglābjami vientuļi, sevī ieslodzīti...

Man būs jauna loma.! Nebūšu Maša Čehova Trīs māsās, bet būšu jauna meitene, kuras māte ir gluži vai ielas meita, netikle ar nepatstāvīgu dzīvesvietu un mīļāko-suteneru, no kura vīņa mēģina bēgt... Tā, protams, ir režisores versija, jo lugu neesmu lasījusi, pat ne redzējusi. Zinu tikai to, ka saucas "Medus garša". Trīs māsas ir atliktas uz vēlāku laiku bet man par to tikai prieks! Es zinu, jau zinu, ka katra sevis cienoša režisora sapnis ir iestudēt Čehovu, bet man negribas viņu, vismaz šajā dzīves periodā nu nepavisam!!! Es ilgojos pēc mazas kamerizrādes iestudējuma, kur nopietni mēģinājumi mijas ar jaukām pasēdēšanām draugu pulkā iemalkojot vīnu no tetrapakas... Pēc izrādes, kad ikreiz ir jābūt tuvā kontaktā ar skatītāju, kad nedrīksti atslābt... Un tad var sajust gluži vai orgasmu, kad esi pieķēdēts pie gultas ar roku dzelžiem un nespēj ietekmēt partnera rīcību- tāpat uz skatuves esi pieķēdēts un atkarīgs no sava partnera improvizācijām un jāmēģina viņam pieskaņoties... Tamdēļ vien ir vērts spēlēt teātri - šis kopības sajūtas dēļ.

Dzeru Captain Morgan. Viena. Gribēju dzert uz savu dzimšanas dienu, bet dzēru alu, tagad gribēju dzert uz sau vārda dienu, bet laikam atkal nāksies dzert alu... Un jo vairāk dzeru, jo vairāk gribu ko uzrakstīt un jo vairāk dzeru, jo mazāk varu uzrakstīt...
Bet Morgans ir labs... Vienīgais draugs man šodien... Vai varbūt vispār... kas zin' ...

Kā tas nākas, ka šosestdien jau ir Rotting Christ koncis???!!!
Vai tad jau rudens???

Fui, kā man nepatīk strādāt!!! Un es, izdomas bagāta būdama, meklēju un veiksmīgi atrodu tūkstošiem iemeslus, kas mani atrauj no monitora uzbāzīgās acs un lipīgajiem klaviatūras taustiņiem, no lēkājošajiem cipariņiem uz papīra lapas, no... negribu, negribu, negribu!!!
Pēēēēēē... man nepatīk darbs... Pēēēēē-ēēēē...

Šodien atsākas mēģinājumi... Bet es nezinu, vai vispār vairs gribu!!!
Esmu atgājusi no visa, ieslīgusi rutīnā un mīlas trijstūrī "darbs-mājas-gastronoms"... kur nu vēl māksla!!!
Vajag iespaidus, iespaidus, iespaidus...
Vajag emocijas, emocijas, emocijas...
Vajag piedzīvojumus, piedzīvojumus, piedzīvojumus...
...
Kā izrauties no rutīnas????????????????????????????????????????????????????????????

Atcerējos, ka pāris dienas atpakaļ, laikam tač ceturtdien... vai piektdien... nu kāda tam nozīme! redzēju sapni, ka esmu cietumā, brīvā režīma, bet tomēr cietumā. Kāpēc es tur biju nonākusi, nav ne jausmas, bet skumji sametās, ka sāku skaitīt, ka atlikušas vēl veselas 2 nedēļas! Nežēlīgākās bija brīvdienas, jo tad nebija ko darīt, bet darbdienās kā parasti gāju uz darbu, pusdienlaikā klejoju pa ielām... nu bet brīvdienās bija jāsēž cietumā :(
Ko tas varētu nozīmēt??? Laikam jau to, ka par maz izklaidējos pa brīvdienām! Bet nepaies ne 2 nedēļas, ka viss mainīsies! :))) Forši, vai ne!

Citam - jūra, citam - kalni, citam - mežs... Man - upe... Esmu dzimusi un augusi pie upes, tāpēc upe ir mans enerģijas avots, mans padomdevējs un uzklausītājs... Kādreiz skolas gados ievziedu laikā gāju pie upes sēdēt kokā un rakstīt sacerējumus :) Arī tagad man patīk sēdēt un sēdēt pie upes un aizdomāties par dzīves vērtībām un es jūtu kā upes plūstošā enerģija ieplūst manos locekļos... Upe atšķirībā no jūras un kalniem, ir mainīga, plūstoša, un tai pat laikā mērķtiecīga. Tā zina, kurp dodas :) Upei katrs mirklis ir citāds, pie tam sīkumus tāaizrauj līdzi kādu gabalu, bet pēc tam izspļauj krastā kā nevajadzīgus, bet mūžīgās vērtības tā sargā un neļauj krasta un debess atspulgu aizraut līdzi tālēs :)
Pirms nedēļas es piedzīvoju ārkārtīgi skaitu pilnmēness nakti pie Abavas - mēness un zvaigznes spoguļojās ūdenī, upe elpoju siltu elpu, kas lēni cēlās augšā un pakāpeniski ietina kokus... gaišs bija kā dienā. Un man likās, ka es esmu neprātīgi laimīga, ka kaut ko tādu varu piedzīvot. Un apskaudu dabu, kas kaut ko tādu redz vai ik katru nakti... katru dienu... katru brīdi...

Esmu vecmodīga, jā, esmu vecmodīga, jo labāki šķiet dienasgrāmatas ieraksti papīra kladē... :( Nu jāaaaa... lai arī tajā kāds var ielūrēt, tad tas notiek slepeni un man nav ne jausmas par to :) Bet šeit vairāk vai mazāk ieraksts ir publiski pieejams... nu protams, ka esmu pamanījusi, ka varu uzlikt aizsardzibu, ka ieraksts ir privāts un viss!!! Bet tomēr šāda datora rakstīšana nav tik mīļa, tik ļoti SAVA, tik privāta, kā man gribētos... Un ja nu es esmu sarakstījusi veselu autobiogrāfiju un aiz slinkuma neesmu saglabājusi un saits beidz pastāvēt... viss zūd... Nu jā... arī mana papīra klade var sadegt... kaut vai tāpēc, ka man viss piegriezies un es to iemetu ugunī (tā diemžēl jau ir noticis).
Un arī šobrīd es rakstu tā, lai kāds cits varētu saprast manu domu, lai nebūtu kļūdu... bet nevis izkliedzu un izšvīkāju savu sāpi uz papīra tā, lai sāp arī papīram, lai papīrs kļūst par manu līdzdalībnieku, par padomdevēju un mierinātāju!!! Papiram atzīties viegli, tas pacietīs visu, bet citam cilvēkam... ir grūti citam cilvēkam atzīt savu vājumu, parādīt sevi no sliktās puses...
Varbūt to var iemācīties? Bet vai to vajag?

Nesaprotu, kāpēc dažas sievietes nenormāli grib apprecēties un uzskata, ka arī citas to grib?

Patiesībā tāds karstuma + alus izraisīts vājuma brīdis ir jāizmanto biežāk!

Pasākums manās lauku mājās ar krogā saaicinātajiem jaukiem ļaužiem izvērtās baigi labais!

Peldēšanās upē līdz Lietuvas robežai, miesas cepšana uz grila, alus dzesēšana upes ūdenī, ugunskurs tumšākajā diennakts laikā... Tas, protams, ir tikai ārējais... Bet kur tad emocijas, izjūtas, ko rada svaigais lauku gaiss, putnu dziesmas, ūdens čalas, spāru sekss, liepziedu smarža, bišu spiets, zaru sprakšķi ugumskurā, sikspārņu pošanās uz guļu... Ko nu stāstīt! Tāpat neizstāstīt... Ja nu vienīgi Kjeerpis ieliks bildes...

 

Jā....... šāda kombinācija, izrādās, ir ārkārtīgi bīstama. Vakar jauki pavadīju vakaru kopā ar paziņām- Vecrīgā pie alus kausa, bet šorīt pamodos ar zibens spērienu galvā- vai tiešām esmu vismaz 10 cilvēkus rīt uz savām lauku mājām saaicinājusi !!!!!!!!!!!!!!!!!!!
... dienas gaitā fakts apstiprinājās...

kāpēc man ir slinkums tekstam piemeklēt bildītes?

vakar bija "attiecību agonija" šodien "inkubācijas periods"... Pirms kā? Ceru, ka vīrusam, kas saucas Liela Skaistā Dzīve...

Pamanījāt?!!! Saīsinājumā tas skan LSD! 

Vai tiešām Lielā Skaistā Dzīve (jeb LSD) ir tikai ilūzija? Trankvilizatoru radīta ilūzija, kad pasaule šķiet kā spilgtās krāsās mālēts brīnums?

Un vai Lielā Skaistā Dzīve (jeb LSD), kas, izrādās, ir tikai ilūzija, netraucē dzīvot Parasto Pelēko Dzīvi (jeb PPD)?

Attiecību agonija... Pēdējie elpas vilcieni, pēdējie puksti... Tas nav tas labākais, kas manā dzīvē noticis... Un kur tad vēl zārciņš bijušai mīlestībai, kur to iespundēt,un ierakt dziļi, dziļi zemē... un raudāt pie bijušo mirkļu kapa... raudāt līdz pazūd skats, līdz neredz neko... tikai asaras un elsas...
Tad izcirst granīta pieminekli un uzlikt uz kapa! "Šeit guļ pāragrā nāvē aizgājusī!"
Lai ir! Lai ir atmiņas! Neitrālas atmiņas...
Tikai mazāk asaru, mazāk elsu, lai mazāk sāp... !!!
Tikai mazāk!!!!!!!!!

Ui, labošos, neprātuļošu vairāk!

... sapņi tomēr nāk no zemapziņas... Zemapziņā ir uzkrāta visa man šīs dzīves un varbūt arī iepriekšējo pieredze... Viņa ir gudrāka par mani.
Bet prāts? Kas ir prāts? Prāts visticamāk ir manu šībrīža zināšanu un pieredzes apkopojums... Es prātoju un izdomāju, ka jādarā tā, bet... prāts bieži vien ir par glupu, lai sapratu, kas man patiešām ir vajadzīgs.
Intuīcija? Kas ir intuīcija? Tas ir kaut kas gaistošs, ko jāprot satvert īstajā brīdī...

              Esmu ievērojusi, ka parasti grūtās un sarežģītās dzīves situācijās, kad nav ne jausmas kā rīkoties un ko darīt, es daudz sapņoju un vismaz daļēji sapņus atceros. Iespējams (droši vien), ka tā ir kodēta informācija no manas zemapziņas, ko atšifrējot, varētu saprast, ko darīt.  Tikai neesmu tik gudra, lai saprastu savu sapņu kodu.

 

            Bet ne jau sarežģītās situācijās vien sapņi mani paciemo- arī brīžos, kad man daudz laika pārdomām, piemēram, kad atvaļinājuma laikā lauku idillē, kur laikam nav nozīmes,  guļu saulītē un nav neviena, kas iztraucētu mani pārdomās... Arī tad mana zemapziņa vēlas man kaut ko teikt...

 

          Kā iemācīties saprast zemapziņu? Kā vispār var atšķirt prāta balsi no zemapziņas?

 

           Kā citi ļauži tiek galā ar sapņiem un zemapziņu?

 

Pakāpeniski sāku kļūt par ciniķi... Patiesībā - sen jau bija laiks! Tad mazāk sāp un vieglāk dzīvot... Tikai grūti man uz pasauli skatīties caur cinisma plīvuru... Bet dzīve spiež...