ruukjelis

Tik tikko paspēju iekāpt trolejbusā, kad konduktore jau sauc, vai visiem aizmugurē biļetītes.

Gribējās jau atbildēt, ka nav ne aizmugurē, ne priekšpusē, bet pateicu tikai to, ka man nav biļetes.

Konduktore jau stāv manā priekša un gaida, ka maksāšu naudu. Iebāžu roku vienā kabatā- nav ne santīma, iebāžu roku otrā kabatā- rezultāts tads pats. Ā, tātad makā!

Konduktore jau paliek nemierīga, mierinu viņu, ka naudai tepat kaut kur jābūt. Izņurcu maku no somas, atveru maka pieblīdušo vēderu, bet tur tikai čeki un papīri, čeki un papīri... paceļu čupiņu, bet naudas apakšā nav! Bet bija jābūt!!! Es taču speciāli veikalā norēķinājos nevis ar karti, bet devu pārdevējai piecīti, lai būtu sīknauda troļļukam!!!

Nu jau konduktore pavisam nemierīga- kas tad būs, maksās vai nemaksās! Es saku, ka naudai jābūt, noteikti jābūt, bet kur??? ... Te pēkšņi viņa iemet aci (nu ne jau burtiski tā paņem savu aci un iemet, bet... nu vienkārši ieskatās) manā makā un ierauga situāciju un sauc skaļā balsī pa visu transportu, tā lai neviens no klātesošajiem nepalaiž garām nedzirdētu: Ai, ai, meitiņ, kas jums makā darās!

Es, droši vien sasārtusi kaunā  no mana maka stāvokļa, vēlreiz pātrbaudu kabatas, tad atkal maku un... starp čekiem tomēr ieraugu noslēpušos 50 sant., nu jau ņemšu, nu jau došu, bet... trolejbuss iebuksē, es atrauju roku, ieķeros štangā un... pēc pāris sekundēm manis uzcerētie 50 sant. atkal pazuduši! Es: Atkal pazuda. Bet tūlīt jau būs, tūlīt būs...

 Un konduktore vēl skaļākā balsī: Ai, ai, kas jums tai makā! Tas taču, mīļo meitiņ, viss jāmet laukā!

Būtu teikusi vēl ko, bet es, par laimi, tomēr sataustīju tos santīmus... Sastūķēju atpakaļ savus čekus un papīrus makā atpakaļ, piespiedu kārtīgi, lai var aiztaisīt un iestūķēju atpakaļ somā... Un viss beidzās labi...

neatceros daudz- tikai pašu būtiskāko... Mācījos... skolā vai kur citur, bet, kamēr citi taisīja kaut kādus tur (starp citu pazīstami un radniecīgi ļautiņi) modelīšus, tikmēr es slaistījos...

Ka tik tā nav arī dzīvē... Kamēr citi taisa savus dzīves modelīšus, es nezinu ar ko sākt un slinkoju...

Miesnieks asiņainā halātā un cūku kaujamo dunci rokās dzinās man pakaļ... Izmisīgi skrēju cauri asiņu piešķiestai telpai, ar acu kaktiņiem saskatot nenosakāmas izcelsmes kautķermeņus, mēģinot sasniegt restotas durvis... Durvis bija ciet... Vienīgā iespēja izglābties no dunča, kas pacelts man pāri, bija pamosties...

No sestdienas uz svētdienu pa sapņiem bridu pa sniegu- baltu un pūkainu- un braukāju ar ragaviņām...

No svētdienas uz pirmdienu- lai arī pa baltām grīļojošām plastmasas kāpnēm, bet rezultātā veiksmīgi nokļuvu kādas senas un pamatīgas no akmens un senu ķieģeļu darinātas pils augšējos stāvos, kur aiz varenām koka durvīm kurējās kamīni un burbuļoja lielas mūsdienīgas burbuļvannas... izeja uz terases, kura pārvērtās par izeju uz upi jeb ezeru... Bija silti, labi un patīkami...

Varbūt labāk dzīvot tikai sapņos...

"Nav nekā nedzīvāka par mirstošu mīlestību..."

Neatceros, kas to teicis...

Rīt Mākslas darbinieku namā Vaļņu ielā 9 plkst. 19.00 Vecpilsētas teātris tieši Jums spēlēs Tenesija Viljamsa "Stikla zvērnīcu"!

Kam vēl nav ieplānots piektdienas vakars varbūt der padomāt par tā pavadīšanu Vecrīgā jaukā, radošā atmosfērā???

Viss nu man ir skaidrs- es esmu TŪKŠTOŠSEJIS!!!

Tāpēc parasti mani fotografē. Es pat nemanu! Pēc jaungada pasākuma gandrīz puse bilžu (nu labi, pārspīlēju 1/3, bet mēs taču bijām 12 cilvēki, nevis 3...) ir ar mani. Un katrā bildē cita sejas izteiksme... Tāpēc tagad man viss ir skaidrs...