ruukjelis - Kjuukjis

Manā kompī :) Esplanādes arhīvos 2001.-2003.,2004.
Tagad ir bijis liels pārtraukums, visi dzīves skarbie vēji radīja situāciju, kad vārdi nenāca. Nu jūtu, ka atdzīvojos un kaut kas sāk "nākt laukā" :))
Kaukas no krājumiem..

***
manas skumjas
kā satraukti putni
vij ligzdas
uz brūkoša tilta

uz tilta
kas ietinies miglā
un sāpju palagos
mīkstos

uz tilta
kur dejoja sapņi
tik ilgi
cik sāpēs tagad

uz tilta
kur satikties nāca
kā vājprātā divi
rīts un vakars

lai paliktu
vientuļāk
vientuļāk
vienatnē

uz tilta
kas nebija nebūs nekad
pat atmiņas
apraks zem zemes

tur pārpratums ēnās
slīdēs vēl rīt
un aizvainots skatiens
zudīs
kad sastaps acis
tik cauras
vienaldzīgi
vientuļi

*** [šito TV Kūlenī reiz lasīja :D]
sakļauj sirdi
neizplet spārnus
vēl nepateiktais
klaiņo aiz muguras
tie spārni nav
varbūt ragi dīkst
neatver plakstus
jo aizvērt būs smagi
jel klausi neplauksti
nenāc
pavasari

***
vakardiena šķebinoši salkana
piemiedzu acis lai nesabojātos
dūša un redze
mana dūša nav papēžos
dūša dušā
vārdu spēles nav aizliegtas
spēles iz dzīves
spēles ar dzīviem
dzīviem tārpiem un vabolēm
un visām dvēselēm
eņģeļu koris iegrimis mākonī
iegrimis baltumā šķīstībā
olbaltumā ar cukuru šķīdināts
saule ir izšķīlies cālis
lācis ēd medu un bite kož ķepā
bet lācis ēd jau gadsimtiem ilgi
nabags
tāpat arī es mīlu
jau gadsimtiem viena pati
esmu uzticīga vienīgi sev
cik jauki
tāds brīnišķīgs paradums
esmu osta vientuļā sala
kas caurbraucējus nepieņem
esmu binoklis tālskatis
kas visu redz kā nevajag
un gribu dzīvot uz mēness
vai tālāk
esmu izolācijas lente
kas izolē un izolējas
vienmēr un visur
man vienalga
vari nospļauties
bet nelasi manus dzejoļus
ja neesi tāds
tik traks un vientuļš
tik ārprātīgi domīgs
kad daudz domā
ja neesi puķu bērns
un pūce naktī mēnessgaismā
ja neesi ūdens burzgulis
tik bezgala savāds un nesaprotams
nelasi manas grāmatas
neskaties uz mani
un neieelpo gaisu kad esi blakus
nerunā un neklepo
varbūt centies tad nebūt
vienkārši tā

***
dzejoļi
dzej oļi
oļi
kas ir dzejoļi
daži soļi
nedroši šļupstieni
viens pirksts iemērkts okeānā
mēģinājums soli spert
slepeni pa kluso
lai nesaķer aiz apkakles
un nesapurina
mājiens ar burvju nūjiņu
kāds varbūtības minējums
un galu galā tukšas pļāpas
savā nodabā savā valodā
lai citi nesaprastu
(jo tu jau nesaproti)
dzejoļi ir
un tas ir galvenais
ko gribu teikt
vai varbūt nodziedāt

***
katra burta vietā sirds
un skūpsti punktu vietā
izlasi
tāds jocīgs raksts
par tevi
vai saproti cik skaisti
es tevi iemūžinu
tik vienreizēji neparasti
aplieku tev rāmīti lai neaizbēgtu
apzīmogoju
tā mīļi lai tu nemanītu
bet pateiktu paldies
un pasmaidītu
es tevi ielieku krātiņā
un dresēju ar mīļiem vārdiem
kā māla piku tevi izmainu
pēc sirds garastāvokļa
un tu nevari teikt nē
jo neviens vairs tā neprot
un mēs esam tikai 2
un tas ir tik daudz
sākumā vienmēr ir 2
kā ieva un ādams
un tas ir tik maz
lai visu saprastu
labāk par tavu acu izteiksmi
un vēl arī sirds darbību
uz manu pusi pavērsto
un tas ir pietiekoši
lai rakstītu
savā valodā

***
es jūtu kā mana sirds
kustas
kustas kā mazs bērns
kā nemierīgs laiks
kā karogs vējā
kā tava roka pāri man
kā lāse gar logu
kā sveces liesma
kustas
lai dzīvo lai

***
kauss piedzēris alus
glāze vīnu
es sapņu īstenojuma
saule apdullusi
griežas uz otru pusi
uz vakardienu
un es priecājos
aiz apvāršņa māju ar roku
lai tu mani ātrāk ieraugi
zvaigznes krīt lejā
viena aiz otras
un es priecājos
jūras vidū dejoju
un vēlos 1000 un vienu vēlēšanos
saki kāpēc es vēl viena
viena vēlēšanās
apjucis laiks

*** [šo viena meitene draugiem.lv bija savā profilā ielikusi :D]
manas asaras
glāsta vaigu
kā mīļas draudzenes
kā tavas rokas
kādreiz
es atgriežos
vientulības krastā
kā dzimtajās mājās
lai aizmigtu
un nekad nepamostos
vairs
mana sirds
kā hronometrs
atskaita laiku līdz
beigām
es gaidu tās
man nav vairs
ko darīt
tas viss bija vakar
un man nav vairs
ko gaidīt
caura loga rūts
kā cauršauta sirds
zibens liesmās
deg pilsēta
bet es gaidu
pēdējo vilcienu

Šie jau ir dzejoļi ar vēsturi :)
Pēdējos gados vairāk tādi prozas gabaliņi. dzeja garās rindās un īsos teikumos.