ruukjelis - October 26th, 2005

... piemērots laiks bērēm... auro vējš, nogalināto lapu līķus metot sejā...
... koki brēc sāpēs, lai tos neizvaro...
... mana sirds brēc pēc laimes... bet es neklausos ne kokos, ne lapās, ne savā sirdī... es ņemu lāpstu visgarākā kātā un sainīti ar TO... un nesu... nesu TO - savu izvaroto un nogalināto mīlestību...
... nesu ierakt visdziļākajā bedrē... tā, lai neviens neatrod... tā, lai pāri tai uzzied bezgalīgs neaizmirstulīšu lauks...
... tā, lai ir tik zils, ka acis žilbst...

Sapņoju... Bēres... Laikam tās, uz kurām neaizgāju... Ne jau bēru ceremonija, bet klāti galdi un bēru sajūta...
Es esmu apsauļojusi kājas... ādu lēkšķerēm kā zeķi var novilkt... Tas man veiksmīgi izdodas ar kreiso kāju, bet pie labās es attopos asiņu pēļķē, jo asinis aumaļām tek no manas kājas... viss asinīs... mēģinu saitēt, bet attopos, ka man ir netīras rokas, ka apkārt ir aizdomīgi cilvēki, kas varētu būt slimi, un mani pēkšņi pērņem panika, ka manās asinīs varētu nonākt kāda nedziedināma infekcija... bailēs pamostos...

Gribu emigrēt uz zvaigzni... tālu tālu prom... un tad kādā zvaigžņotā rudens naktī krist, lai piepildītu kvēlāko vēlēšanos... sadegt, bet skaisti...