ruukjelis -

PĒDĒJĀ DIENA

nenovēršami ir pienākusi pēdējā diena (vai nakts). Tavas beigas. manā dzīvē. laiks paņēmis visu. apzadzis. nu jūtos kā ubadze.

vilkšu melnas drānas un iešu pavadīt pēdējā gaitā. pa nesen vēl bristām takām. klīdīšu kā nepiepildīta un neaizpildīta ēna. gar Tavu namu slīdēšu. Tu vairs nepamanīsi (negribēsi pazīt).
apstāšos uz tilta un nolūkošos – kā toreiz, kad mana plauksta Tavā dusēja un mēs skaitījām kaijas, kas lidinājās. paraudzīšos uz zvaigzni, kura katru vakaru mūsu logā iemirdzēja. šķirstīšu kādu grāmatu, ko Tev lasīju. atvēršu vēlreiz visas Tavas vēstules, kurās mani dievināji un nīdi, kā nevienu nekad. smiešu un raudāšu – tāpat kā toreiz. klusēšu un kritīšu izmisumā, pasmaidīšu, bet tomēr – aizvēršu acis un sapņošu.
miera nebūs.

tad apsēdīšos uz kāda soliņa, kur pusnaktī strīdējāmies par lietu būtību. aizstaigāšu līdz ielas stūrim, kur salīgām mieru. ielūkošos pa logu veikalā, kur pirkām maizi un pienu. un gar ezeru aizslīdēšu, lai atcerētos Tavus glāstus.

visu to savākšu savā saujā. cieši piekļaušu. tomēr. vēl pēdējo reizi. ieelpošu tā līdz pašam kaulam.
un šķietami nopūšoties visu bijušo metīšu bezgala dziļā un melnā bedrē. lai pūst. lai zemes tārpi izēd, lai bauda. lai pēc tam nezinu kur un kas un kā un kāpēc un vai vispār.

lai paliek vien izbrīns – kāpēc melnās drānās staigāju..

Diemžēl. Kaut atmiņas jau paliek ilgi, ilgi..