ruukjelis - August 28th, 2005

Esmu vecmodīga, jā, esmu vecmodīga, jo labāki šķiet dienasgrāmatas ieraksti papīra kladē... :( Nu jāaaaa... lai arī tajā kāds var ielūrēt, tad tas notiek slepeni un man nav ne jausmas par to :) Bet šeit vairāk vai mazāk ieraksts ir publiski pieejams... nu protams, ka esmu pamanījusi, ka varu uzlikt aizsardzibu, ka ieraksts ir privāts un viss!!! Bet tomēr šāda datora rakstīšana nav tik mīļa, tik ļoti SAVA, tik privāta, kā man gribētos... Un ja nu es esmu sarakstījusi veselu autobiogrāfiju un aiz slinkuma neesmu saglabājusi un saits beidz pastāvēt... viss zūd... Nu jā... arī mana papīra klade var sadegt... kaut vai tāpēc, ka man viss piegriezies un es to iemetu ugunī (tā diemžēl jau ir noticis).
Un arī šobrīd es rakstu tā, lai kāds cits varētu saprast manu domu, lai nebūtu kļūdu... bet nevis izkliedzu un izšvīkāju savu sāpi uz papīra tā, lai sāp arī papīram, lai papīrs kļūst par manu līdzdalībnieku, par padomdevēju un mierinātāju!!! Papiram atzīties viegli, tas pacietīs visu, bet citam cilvēkam... ir grūti citam cilvēkam atzīt savu vājumu, parādīt sevi no sliktās puses...
Varbūt to var iemācīties? Bet vai to vajag?

Citam - jūra, citam - kalni, citam - mežs... Man - upe... Esmu dzimusi un augusi pie upes, tāpēc upe ir mans enerģijas avots, mans padomdevējs un uzklausītājs... Kādreiz skolas gados ievziedu laikā gāju pie upes sēdēt kokā un rakstīt sacerējumus :) Arī tagad man patīk sēdēt un sēdēt pie upes un aizdomāties par dzīves vērtībām un es jūtu kā upes plūstošā enerģija ieplūst manos locekļos... Upe atšķirībā no jūras un kalniem, ir mainīga, plūstoša, un tai pat laikā mērķtiecīga. Tā zina, kurp dodas :) Upei katrs mirklis ir citāds, pie tam sīkumus tāaizrauj līdzi kādu gabalu, bet pēc tam izspļauj krastā kā nevajadzīgus, bet mūžīgās vērtības tā sargā un neļauj krasta un debess atspulgu aizraut līdzi tālēs :)
Pirms nedēļas es piedzīvoju ārkārtīgi skaitu pilnmēness nakti pie Abavas - mēness un zvaigznes spoguļojās ūdenī, upe elpoju siltu elpu, kas lēni cēlās augšā un pakāpeniski ietina kokus... gaišs bija kā dienā. Un man likās, ka es esmu neprātīgi laimīga, ka kaut ko tādu varu piedzīvot. Un apskaudu dabu, kas kaut ko tādu redz vai ik katru nakti... katru dienu... katru brīdi...