Ojā, un kā vēl ir gadījies! Tev nav tā gadījies?

You know, tā sajūta, kad vēlies palīdzēt, kad vēlies otram dot, bet tad attopies, ka tas netiek novērtēts. Manuprāt, cilvēkiem tomēr jāapzinās viņu vērtība (un visas brīnišķīgās lietas, uz kuru došanu esam spējīgi), un, ja citi Tevi nenovērtē, tad kāda jēga vairs censties un "sisties" viņu dēļ/labā? Ir pilna pasaule, kas Tevi novērtēs un cienīs, un tieši tā pasaules daļa ir pelnījusi manu laiku un manu uzmanību.

Bet ar sabiedrisko darbu ir citādāk - kad es nodarbojos ar to, es jūtu gandarījumu, arī ja tikai 1 no 100000 novērtēs manu darbu - es vienalga apzinos, ka esmu kaut ko labu un paliekošu izdarījusi.. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ir, ir gadījies, jā..

(Reply to this) (Parent)