| rakstot šo virsrakstu, pulkstens bija 2:12 |
[Apr. 20th, 2009|02:12 am] |
labvakar
principā vajadzētu teikt arlabunakti, bet tad es pieļauju, ka man paklausīsiet, un aiziesiet arī. [ galu galā te nekas aizraujošs nav gaidāms]
mani valda zināms izmisums, ka ir jau pāri 2viem naktī. bet gulēt iet es negribu, guļot ātrāk pienāk rīts. un rītu es negribu.
kas šodien notika? es no rīta viena pati ar riteni aizbraucu paskatīties teātri. ja godīgi, vienam ir daudz vieglāk iedziļināties. vai arī man jāatzīst, ka nebūtu īpaši daudzi, kas gribētu man doties līdzi. vienalga. vēlāk spēlēju kārtis estrādē. [ nav diez ko interesanti, vai ne? un es arī necentos]
vakars kā jau vakars. noskatījos ZT, patrulināju savu prātu.
īstenībā šis vakars nez kāpēc tik aizvadīts diez gan pozitīvā noskaņā. es tiešām nezinu kāpēc. un jo vairāk par to domāju, jo vairāk šis neizskaidrojamais pozitīvisms sāk izzust. un es nemaz necenšos to apturēt. labāk atgriezties pie pierastām emocijām. sapņošu par saldo dzīvi, kādas man nekad nebūs. tad man atkal būs pohuj, jo galu galā es varētu vienkārši dzīvot un darīt ko gribu. ar šādu apņēmību iešu gulēt. nezinu gan kāpēc, jo es lieliski zinu, ka nākamais vakars būs tāds pats.
bļe, jau atkal iebraucu konkrēti garlaicīgā tematā.
čau, es atkal iegrimstu sevī. vai arī kaut kur citur. jāmēģina izsapņot kaut kas labs.
ps. es aiziešu gulēt, jo man patīk iet gulēt, tas ir forši. man nepatīk celties. |
|
|
