pagājušogad iznīcināju savu tumblr vietni dēvētu par teejkannu, lai savus kā eiforijas, tā agresijas uzplaiksnījumus rakstītu drošā vietā uz papīra, kladītē, kas stāvētu man uz rakstāmgalda, mazāk piesārņotu internetu. ar kladītes uzturēšanu 2016. gadā veicās diezgan normāli, līdz iestājās vasara, es sāku kaila staigāt pa pagalmiem un vispāŗ uzradās interesantākas nodarbes, kuras fiksēt uz papīra negribējās. pēdējie ieraksti veikti 2. un 3. oktobrī, kas izklausās diezgan pieņemami, bet pirms tam ir 5. septembris un vēl pirms tam 30. jūlijs. šis man ir tāds teejkannas un slepenās dienasgrāmatas hibrīds, ko īstenībā varētu laist tviterī, ja būtu drosmīgāka un, protams, ja tviterim nebūtu tas 140 zīmju nazis. prozā nekas sakarīgs nav rakstīts jau četrus mēnešus, kas ir funny. arī blogā, ja neskaita teātra plauktu.