tagad oficiāli un priecīgi varu sacīt, ka nākamnedēļ jau braucu mājās! mazliet gan diseni piš 4500 vārdu, kas jāuzraksta, kā arī jāizdomā un akmenī jāiekaļ, par ko gribēšu rakstīt martā, bet tie jau tādi akadēmiskās dzīves sīkumi. atvēru pierakstu kladi, 'presentation assessment' vietā izlasīju 'penetration assessment', ak... *nervozs smiekliņš* jā, un vēl jāsagādā ziemīšu dāvanas, bet pašai jānopērk jauna kleita un smuka vešiņa, jo vai tad princese sūdīgā paskatā gribēs grozīties savā pārdaugavas karalistē. manas nabaga smadzenes šorīt izlēma, ka viss tomēr ir kārtībā un jūtamies laimīgas. vakar pirms miega tomēr mazliet papinkšķēju, kas mani mazliet izbrīnīja, jo pēdējos divus mēnešus bijis tāds bezcers, ka asaras pat nenāca laukā. huh, nu tas jau ir progresiņš, ne? gribēju ar visiem distractions tikt galā šodien, lai no rītdienas sevi intensīvi pātagotu un uzliktu paškontroles bloku internetam, bet jūrmalā šodien ir ļoti lietains un vējains laiks, galīgi nepiemērots skraidelēšanai pa bodēm. un tomēr, mīļo dienasgrāmatiņ, viss taču būs labi, vai ne? kļūstu nervoza un gribas nervozi čivināt.