apriju pēdējos nošpas krājumus, tie kādu stundu nelīdzēja, tad devos pastaigā un klausījos ziemassvētku dziesmiņas, jo tas ir pārbaudīts līdzeklis, kas, ja ne novērš sāpes, tad vismaz domas, un tas jau ir daudz. pastaigas laikā ieraudzīju savu garastāvokļa stabilizatoru ejam pa ielu apmēram desmit metrus man priekšā un es būtu varējusi viņu noķert un papļāpāt, bet padomāju 'ai, kāda jēga, man tāpat ir mēnešreizes.' malacis, rugetta, stulbā govs, jo kāda vispār jēga no socializēšanās, ja tā jebkurā gadījumā novedīs pie kaut kādas seksuāla rakstura aktivitātes? mani fuck buddies ir mani noveduši tiktāl, ka, ja ar mani grib tikai aprunāties, nevis izģērbties, es apvainojos un iegrimstu kompleksos, ķipa, gan jau pumpa uz zoda šoreiz bija pārāk nesmuka, tāpēc viņš pārdomāja un mani negribēja.